Gados jaunās omītes dienasgrāmata - mums ir deviņi mēneši

Soli pa solītim mēs tuvojamies gada robežai. Jau deviņi mēneši. Sveram 9.800 un esam izstiepušies līdz 75 cm. 

Gustavs ļoti gaida Katrīni no dārziņa un no prieka  smejas pilnā balsī, kad visi mājinieki ir mājās. Viņam patīk, ka dzied dziesmiņas un pati mīļākā ir dziesmiņa ko dungo opis. 

Kopš jauneklis ir iemācījies celties gultiņā kājās, miera nav vairs nekur. Visur ir jākāpj un rokas pārbauda visas vietas, kur vien tiek klāt. Viņš labi saprot, ka citi ēd un dusmīgi čāpstina mutīti, jo viņam neko nedod. Zobiņu gan mums vēl nav, bet kost gribas visiem un visur, galvenais tikt klāt. Pat sienai, tikai tur nevar ieķerties. 

Savu dabūja arī kaķis, jo astes raušana jau ir apnikusi, tagad bija ieķēries ūsās, par ko šoreiz tomēr tika nedaudz saskrāpēts un kaķis tagad turās no viņa pa gabalu.

Viss ar rociņām ir jāaptausta un jāpamēģina uz zoba. Labprāt tur savu pudelīti un stiepj rociņas pretī, lai viņu paņem uz rokām. Tagad protams gulēt iešana ir diezgan pagrūtinošs process, jo nu jau mēs protam celties kājās un kamēr nenāk miegs, gribās papļāpāt un paspēlēties.

Patīk multenītes ar dziesmiņām un ja ļautu Katrīnes bizes tiktu raustītas visu dienu. Krūzīte patīk, bet īsti dzert no tās mums nesanāk, toties labprāt turam rokā ābolīti. 

Augam ne pa dienām, bet pa stundām mammītei un tētim pa prieku.

Vēl tikai nedaudz un mums jau būs gadiņš. Patiesi bērni aug ātri. Es tikai varu teikt, ka man ir paveicies, man ir pasakaina meita un vienreizējs znots, turu īkšķus par viņiem abiem un priecājos, kā viņi kopā audzina savu mīļo dēliņu.