Gados jaunās omītes dienasgrāmata

Šogad mūs daba lutina ar patiesi skaistu un siltu rudeni. Biežāk kā citus gadus spīd saule, nerunājot pat gaisa temperatūru. 

Trešais gadalaiks iet uz beigām un Mazajam Gustiņam ir 8. mēneši. Liels jauks puika. Tāds mīļumiņš un maziņš luteklītis. Veļās un rāpo, dusmojās, ja kautkas nesanāk. Sēdēt īsti vēl negrib, bet obligāti jāstāv kājās. Pa neilgam laiciņam pasēž staigulītī, kuram rotaļu sētiņu, jau ir paspējis nolauzt, jo par katru cenu tā bija jādabū mutē.

Zobiņu mums vēl nav, bet ar smaganām kož tā ka maz neliekas, Gustavs labprāt tur rokā veselu ābolu un sūc suliņu. Dārzeņus ēdam jau visus, no gaļas pagaidām tikai vistiņu. Tāpat neatņemama biezeņa sastāvdaļa ir ķiploks.

Dienā guļ arvien mazāk un Kika ir ievērojusi, ka ar mammu viņam ir garlaicīgi, visi lielie prieki sākas ,kad mājās ir Katrīne un mēs atnākam no darba, tad Gustavs ir savā elementā. Viņš mums pēc sava rakstura ir ļoti sabiedrisks jauneklis.

Viņš tāpat kā Katrīne ir sajūsmā par multenīti "Maša un lācis", patīk, ka es viņam dziedu. Visi bērni parasti dodās gulēt, kad viņiem dzied aijā žūžū, Gustavs sāk smaidīt un dzied līdz.

Mums ir jauns draugs, tas ir runājošasi sunītis, kas pēc Kates bija citas Katrīnes draugs, bet tagad atgriezies mūsu mājā pie Gustava.  

Katra diena nāk ar jauniem atklājumiem un atnākot no darba vakarā, man jau liekas, ka viņš atkal ir paaudzies. Gustavs noteikti nebūs mierīgais mazulis, jo jau tagad , ja ir iespēja, ir kautkur jāskrien, ģērbties mums nepatīk un cepure, tā nav domāta vilkšanai vispār. 

Šodien gājām ar Katrīni uz bērnudārzu un viņa domīgi noteica, Gustiņš drīz ies uz kukainīšu grupu un es pie sevis nodomāju, kā iet laiks, jo patiesi tas pusgads paskries nemanot un uz dārziņu soļos arī mazais Gustiņš.