Fejiņa gatavojas bērnudārzam: Laiks atvadīties no pieniņa!

Laika līdz mazā Fejiņa uzsāks bērnudārza gaitas vairs nav daudz. Ja godīgi, dažbrīd pat negribās skatīties kalendārā, jo tas tikai atgādina, ka septembris ir pavisam, pavisam tuvu.

Līdz tam jāpieradina mazā dāma agrāk celties, ātrāk iet gulēt, jāsagādā apģērbs, jāapmeklē vēl pa kādam ārstam un.... jātiek vaļā no mammas piena ēšanas. Dēls uz bērnudārzu aizgāja precīzi 1,5 gada vecumā un tolaik vēl turpināja ēst pienu. Tiesa, atšķirībā no Fejiņas, viņam šis process pa dienu vairs nebija vajadzīgs, vien kāds malciņš piena vakarā. Tā teikt, lai nomierinātu nervus, atjaunotu saikni ar mammu. No zīdīšanas ar pirmo bērnu tiku vaļā ātri un nesāpīgi, toties Fejiņa...! Viņa ir spējīga sacelt veselu karu ar kliegšanu, ārdīšanos gadījumā, ja netiek pie piena. Ne velti man ir izstaipītas visu mājas apģērbu apkaklītes, jo mazā pati mēdz pienākt un paziņot, ka grib “ņamm, ņamm”. Tad bez kompleksiem tiek atrauta vaļā mana blūzīte, bet, ja netiek klāt pienam tā, tad lien zem svārkiem, jo kaut kur taču ieejai jābūt. Zinu, ka tas viss izklausās ļoti traki, taču nebīstieties – sabiedriskās vietās viņa nekad tā nav atļāvusies uzvesties, vienmēr ir turējusi sevi grožos.

To, ka vajadzētu atradināties no pieniņa, nolēmām pirms vairākiem mēnešiem. Tad soli pa solītim atradinājām Fejiņu no tā, ka vakaros tiek aizmigts, ēdot pienu. Pati nepiedāvāju, teicu, ka pieniņš beidzies un viss. Biju stingra. Protams, sekoja asaras, krišana uz zemes, kliegšana, bet galvenais šajā reizē bija nepadoties. Fuuu, kad pirmais solītis bija pieveikts, pagājušajā nedēļā centos pārkāpt arī astei. Ko tas nozīmē? Uzvilku apģērbu, kurā nav iespējams ne atvērt podziņas, ne arī piekļūt, paceļot blūzīti, un tā arī staigāju. Pilnībā ignorējot meitas frāzes, ka vajadzētu tā kā ņamm, ņammm.

Pirmo dienu Fejiņa tā izturēja pavisam mierīgi. Manas krūtis gan todien bija tik ļoti piedzītas ar pienu, ka šķita, ka kuru katru mirkli uzsprāgs, tāpēc atļāvu vienu īsu piena maltīti. Bet, ziniet, ko? Jau pirmās dienas laikā mazā, šķiet, bija atradusi no pastāvīgās piena ēšanas un zīšanas pauzīte aizņēma vien pāris sekunžu. Ejot gulēt, vīram pieteicu, lai šonakt ir ar stipriem nerviem un iztur, jo noteikti naktī būs kliegšana un raudāšana, jo izpaliks naksniņas. Proti, piena ēšana arī naktī. Protams, pagāja pāris stundas saldā miedziņa, kad Fejiņa bija augšā – raudāja, ķērās pie manis, jo vajagot ņamm, ņamm. Bet to nedabūjusi aizmiga. Otrā diena bez piena pagāja necerēti viegla, jo Fejiņa par to pati nebilda ne vārda un es, gluži loģiski, pati arī neuzprasījos.

Smejoties stāstu, ka piens raisa atkarību tāpat kā, piemēram, narkotikas, alkohols. Ne velti trešā diena Fejiņai bija vissmagākā. Varētu pat teikt, ka šajā dienā viņa piedzīvoja, prastā valodā runājot, “lomkas”. Atcerējusies, ka ir tāds pieniņš, kuru vēl neesen ēda, viņa raudulīgi ķērās pie manis, cenšoties tikt pie zīšanas. Diena bija nemierīgāka nekā citas. Taču mēs pārdzīvojām. Ne soli neatkāpos no principa, ka no piena zīšanas ir jātiek vaļā.

Tūliņ būs pagājusi nedēļa bez piena. Fejiņa ir izdzīvojusi. Tiesa, ir ievērojami uzlabojusies viņas apetīte – mazais meitēns var ēst daudz, dikti un bieži ēdienu no mūsu galda. Hm, pat nebiju domājusi, ka piens viņai nodrošina tik lielu sāta sajūtu, jo savādāk diez vai tagad ēstu tik daudz. Tikmēr mans krūtis, lai arī tajās vēl var atrast kādu piena lāsīti, vairs nepiebriest un nekļūst sāpīgas. Tāpat arī naktīs mazā, lai arī vēl ceļas un dīdās, knosās, vairs necenšas man pielipt, lai uzēstu pieniņu.

Acīmredzot, dienas līdz brīdim, kad piena periods būs noslēdzies, ir skaitītas. Un jau tagad var teikt, ka Fejiņa ir vēl par vienu solīti gatavāka bērnudārzam.

Atzīšos, ka biju domājusi, ka finiša līnijas novilkšana piena būšanai būs daudz, daudz grūtāka. Taču, kā rādās, tas nemaz nebija tik traki.