Dziediet, es jums saku, dziediet!

Tā, citējot mūsu Imanta Ziedoņa vārdus, gribētos teikt ikvienai māmiņai un tētim. No dabas esmu liela dziedātāja – dziedu gan gatavojot, gan mērojot ceļu uz mājām. Nemaz nerunājot par braukšanu automašīnā, kad izdziedos no visas sirds.

Gaidot Robīti, dziedāju. Daudz un dikti. Gan bērnu dziesmas par zaķīti un kaķīti, kas uz ceļa satikās, gan vakaros par pelīti, kura mazajam bērniņam velk saldu miedziņu. Bez tik ierastajām un jau vērtību iemantojušajām dziesmām Robītis vēl manā puncī iepazina dučiem Mārtiņa Freimaņa garadarbu, arī šo to no klasikas un mūsu pašu lielajiem meistariem Paula un Kalniņa. Šķiet, gaidīšanas laiku nevarētu iedomāties bez mūzikas un dziesmas, jo mūzikai piemīt kāda brīnumaina spēja – dziedēt. Tā spēj palīdzēt, kad ir skumji, kad ir grūti, un skaistos mirkļus padarīt vēl skaistākus.

Tādēļ tagad visas dienas mums ar dēlēnu paiet mūzikas zīmē. Mēs dziedam, mēs dejojam. Un ne tikai mūzikas skoliņā, kuru ik nedēļu apmeklējam, bet arī mājās – pie radio, plaudējot, sitot mūzikas ritmu pa grīdu, un, galu galā, arī izdejojot kopā kādu deju. Un vislielākais prieks ir tad, kad, izdzirdot mammas dziedātās dziesmas, dēlēna seja atplaukst plašā, plašā smaidā, cenšoties dziedāt arī līdzi. Tas ir burvīgs mirklis. Mūzika mums, papildus visam, spēj dot tik daudz jauku brīžu, tādēļ dziedāsim, vairosim skaisto!

Ne velti saka, ka mūzika palīdz bērniem attīstīt runasspējas. Es ticu, ka tā arī ir, jo nemaz nevajag gudru dakteru un profesoru pierādījumus, jo pietiek ar vienu mazu ziķeri, kurš patlaban kopā ar mani dzied dziesmiņu “Meža māte putnus sauca, uā-uā-ū.... Meža malu staigādama, uā-uā-ū...”