Divgadnieks, kurš runā teikumos

Ievas_mamma
Ievas_mamma 9. jūnijs 2018 14:26
508

Februārī, kad meitai bija gads un četri mēneši, šeit pat publicēju rakstu “Mazās pļāpātājas vārdnīciņa”, kurā runāju par Ievas valodas attīstību. Toreiz no kādas mammas saņēmu komentāru, kurā bija arī šāda frāze:“ Es domāju, ka pāreja no nesaprotamās gugināšanas uz cilvēku valodu ir ne ātrāk kā divos, trīs gados.” Jau tolaik šim komentāram nepiekritu, tomēr klusēju. Šobrīd, kad meitai ir gads un astoņi mēneši, redzu, ka manas iekšējās sajūtas bijušas nekļūdīgas, un mana meita būs viena no tiem divgadniekiem, kas runā teikumos.

Jāsaka atklāti, arī es pati uz vīramāti skatījos skeptiski, kad viņa man stāstīja par frāzēm un dziesmām, ko divu gadu vecumā izpildījis viņas dēls. Likās neiespējami, ka tāds mazs puisēns varētu runāt kā liels bērns. Tobrīd viņai uzsmaidīju, bet iekšēji pie sevis nodomāju – gan jau sajucis bērna vecums, jo tas taču bija tik sen atpakaļ.

Lielas saskarsmes ar bērniem vecumā līdz divu gadu vecumam man nebija bijis. Tie, kurus tomēr biju satikusi, nebija no lielajiem runātājiem – bubināja, spiedza, veidoja neparastas skaņas un rādīja ar pirkstu. Un tā likās norma, jo maziņš tak vēl! Daži vārdi gan izskanēja, bet tas tad arī viss.

Pirmā reize, kad es satiku meitenīti, kura trīs gadu vecumā runāja tieši tāpat, kā jebkurš pieaugušais, mani burtiski satrieca. Tā bija vakars, vienkopus sēdēja radi, draugi un paziņas, tai skaitā kāda mamma ar savu skaisto, sprogaino meitiņu. Ilgi klausījos viņu dialogā, meitenītes komunikācijā ar citiem bērniem, rotaļās ar mantām. Biju tik pārsteigta, ka vērsos pie mammas, jautājot;” Cik veca viņa ir?”. Un saņēmu atbildi – trīs gadi. Viņas valodiņa ritēja ne sliktāk, kā kādam pirmklasniekam!

Raugoties uz savu meitu, es redzu tieši tādu pašu nākotni. Jo viņa runā nemitīgi, un runā mūsu valodā – “bēbīšu” valoda izskan vien stipru emociju laikā. Jā, gadās, ka kādu vārdiņu pārjautājam vairākas reizes, līdz izdodas saprast pateikto, bet bieži talkā nāk pastieptais pirkstiņš, mīmika vai citi vārdiņi. Šobrīd divi kopā salikti vārdi ir kļuvuši par ikdienu, bieži izskan mazi teikumiņi, kas sastāv no trīs vārdiem, ir dzirdēts arī četru vārdu virknējums, bet tas gan ir ļoti reti.

Ieva saka;

“Attaisīšu gaļu” – ēdot gaļu, plēš uz pusēm. Vārdu “attaisīšu” izmanto bieži un ar daudziem citiem vārdiem.

“Ieva sabijās” – iemācījās, kad nobijās no mašīnas uz ielas, tagad uzmanto regulāri.

“Netīrs pamperis/roka/kāja/knupis” – kas nu kuru reizi ir nosmērējies.

“Iesim tur/iesim laukā”

“Onkulis lasa”

“Tante guļ”

“Meitenītei ir ritenis”

“Puikam bumba”

“Mammai soma”

“Mamma, palīdzi”

“Gribu…..” – te turpinājumu ir daudz.

“Iesim gulēt”

“Sāli un piparus!” – pieprasa, kad redz tomātu vai gurķi, jo vecāki tā ēd.

“Vējš pūš”

“Saulīte spīd”

“Iesim dejot!” – īpaši tad, kad mamma tikko ieslēgusi radio.

“Gribu omīti”

“Saki vecmammai čau!” – dodot man iedomātu telefonu.

“Gaļa cepas”

“Iedod desu!”

“Kukainītis lido”

“Ņemt… manu” – arī šeit ir daudz variāciju.

Ieva māk pateikt tik daudz, ka būtu jāraksta līdz vakaram, lai visu pierakstītu, un tāpat nebūtu gana. Jo ir pienācis tas brīdis, kad viņai ir gana plašs vārdu krājums, lai brīvi paustu savas vēlmes un vajadzības, sazinātos ar apkārtējiem. Pieļauju, ka tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ viņa ir salīdzinoši mierīgs bērns – viņai nenākas viļāties pa zemi vai bļaut, jo viņa savas emocijas spēj izteikt vārdos.

Ieva pati ir “sacerējusi” divas dziesmas, kuras regulāri pati dzied un dejo melodijas pavadībā. Viena skan;” Zi, zi, zive – pa, pa, pa!”, otra;” Biz, biz, biz mārīte, biz, biz, biz mārīte”. Žēl, ka nevaru šeit ierakstīt arī melodiju. :)

Kopā dziedam arī dziesmiņas. Mums patīk “Dipu, dapu lācis nāk”, bet vismīļākā ir “Aijā žūžū lāča bērni” – šo frāzi meitiņa skaidri nosaka ik vakaru, pieprasot šūpuļdziesmu.

Vērojot visas šīs brīnumu lietas, domāju par to, no kurienes tas ceļas. Kādēļ citi bērni runā teikumos jau divu gadu vecumā, kamēr daži trīsgadnieki vēl klusē? Es, protams, nevienā brīdī neesmu domājusi, ka kāds ir sliktāks. Manas draudzenes dēliņš līdz trīs gadu vecumam prata pateikt tik, cik daļa gadu vecu bērniņu. Draudzene gan ar mātes instinktu juta, ka viss ir labi, un ceturtās jubilejas dienā viņas puika ne tikai prata runāt, bet darīja to vēl labāk par dažiem saviem vienaudžiem. Tā teikt – katram savs laiks!

Pieļauju, ka savu lomu spēlē arī iedzimtība. Manas meitiņas tētis bija tieši tāds pats pļāpa ļoti agrā vecumā. Lai gan zināju, ka arī esmu sākusi runāt ātri, vēl šorīt sazinājos ar mammu, lai gūtu apstiprinājumu – arī es jau divos gados pratu runāt teikumos un nosaukt visu sev apkārt redzamo. Kaut kad senāk mamma tika stāstījusi, ka jau gada vecumā runāju daudz vairāk kā vienaudži, un runas attīstība tikai turpinājusi progresēt.

Protams, vecāku iesaistei, manuprāt, nav mazāka nozīme. Mana mamma atzīst;” Es ar tevi runājos jau kopš "zīdainisma". Viss notika pats no sevis. Protams, daudz runāju, tu klausījies, atkārtoji.”. Vērojot vīramāti saskarsmē ar manu meitiņu, jūtu, ka varu droši teikt – arī viņa ir pratusi rast laiku, un darboties ar bērnu. Jo viņa ļoti pacietīgi un pareizi māca runāt, rāda, stāsta un arī ieklausās.

Visticamāk, tieši tas arī iemesls agrai bērna valodas attīstībai – iedzimtības un vecāku rūpju apvienojums.

Tikmēr es turpinu baudīt šo burvību, ko dod skaidra un pilnīga saziņa ar bērnu, kad teju nekas vairs nav jāzīlē mākoņos.

Noslēgumā vēlos dalīties ar fragmentiņu no šodienas. Ieviņa pienāca pie manis virtuvē, paskatījās acīs un skaidri pateica;" Meitiņ, azotē nāc.”

Tas, visticamāk, no “Circenīša Ziemassvētkiem”. :)

P. S. Titulbildē redzama mana mazā pļāpa. :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 12. jūnijs 2018 08:37 cecii

Ļoti interesanta pieredze. :) (Y)

cecii 11. jūnijs 2018 19:55

Zin` kā ir? Man ir 3 bērni. Ar pirmo īsti nesapratu, ka runāt pilnos teikumos 1.8 gados ir kaut kas īpašs. Runāt atsevišķos vārdos viņš sāka jau 1.2 gados. Labi, ka ir nofilmēts, citādi šobrīd pati vairs neticētu:)).
Otrais bērns runāt vārdos sāka tikai neilgi pirms 3 gadu jubilejas. Šobrīd viņam drīz būs 6 gadi, joprojām meklējam palīdzību pie logopēdes, jo valodiņa neraisās kā vajag. Trešais sīcis bija aptuveni vidējais statistiskais.
No kādiem faktoriem un apstākļiem valodiņas attīstība atkarīga, ja pat līdzīgos apstākļos augušiem brāļiem un māsām tik ļoti atšķiras? Nezinu.

Ievas_mamma 10. jūnijs 2018 11:39 zacc

Paldies, ka dalījies ar savu pieredzi. :) (Y)

zacc 10. jūnijs 2018 10:11

Man pieredze ar 2 bērniem - otrais, ar kuru es mazāk runājos, sāka runāt daudz agrāk nekā pirmais :)
Pirmais 2 vārdu teikumus sāka likt kopā 2 gadu vecumā. Otrais savos 2 gados un 4 mēnešos jau laiž 5+ vārdus kopā. "Jā, es teicu, ka tur ir dārzs", "nē, tas nav parasts vāģis, tas ir Makvīns". Bet pirmais bērns, vēlais runātājs, ir pilnīgi normāls bērns, nekādu kavējumu attīstībā nav. Vienkārši viņam cita pieeja lietām, negrib neko darīt, kamēr nav pašam pārliecības, ka pratīs teju perfekti :D
Un ne viens, ne otrs nemēdz komentēt to, ko dara, tāpat vien. Ja veidojas mums dialogs, tad, jā, bet tā viņi nav no tiem bērniem, kas pļāpā daudz savā nodabā. Mazais vairāk, bet lielākais tikai tad, kad jau sāka izspēlēt sižetus, lomu spēles ar mantām.

Ievas_mamma 10. jūnijs 2018 09:32 mamma88

Pilnīgi piekrītu! Salīdzināt, kādu kritizējot, nekad nav forši! ;) Pilnīgi pieļauju, ka arī mani turpmākie nākotnes bērni nerunās tik agri, kā to dara Ieva. Jāpriecājas par to, ko pienes katrs mazulis ar savām prasmēm un individualitāti. :)
Paldies par komentāru! (Y)

mamma88 9. jūnijs 2018 22:56

Katram bērniņam ir savi talanti un stiprākās puses. Man nepatīk ja attiecībā uz runāšanu salīdzina vai visiem obligāti būtu raiti jārunā. Tas neattiecas uz rakstu, bet ir vienkārši gadījusies tamlīdzīga situācija. Pa cik esmu pašpārliecināta, tad mani nesatrauc tas, jo šā vai tā runāšana aizies.

Ievas_mamma 9. jūnijs 2018 22:29 Brīve

:D:D Varu iztēloties tādu ainiņu! (Y)

Brīve 9. jūnijs 2018 22:00

Protams, ir arī mammas nopelns labā runāšana, bet manas divas pieredzes ar diviem runātājiem ir tik atšķirīgas, lai gan audzināšana viena, secinu, ka tas vnk ir iedzimts, raksturs utt. Mana pirmdzimtā arī bija/ir liela runātāja un jo īpaši viņa runāja un runā skaidri. Amizanti, ka viņa no dabas ir mazāka (augumā) savam vecumam, kas cilvēkos izsauc vēl lielāku izbrīnu, kad kādos 3gados diskutē ar tēti lielveikalā kādu vītināto gaļu vai kuru pūdēto sieru labāk jāpērk.

Ievas_mamma 9. jūnijs 2018 17:56 Elionore

Ei, tu nost, cik foršs komentārs!(L) Pilnīgi smējos! :D Neesmu mēģinājusi jautāt, bet noteikti paprasīšu. :):) Un par to Downtown arī...(L)(L)
Mums arī gadās, ka meitiņa ko saka, bet es nesaprotu. Un tad izrādās, ka tas ir krieviski vai angliski, mammai lielais pārsteigums. :D

Elionore 9. jūnijs 2018 16:08

Prieks lasīt! (L)
Savas meitas runas attīstībā man ļoti interesanti šķiet tas, ka vārdus veido uz asociatīvās bāzes, piemēram, kad ierauga motociklu, saka "dauntauns" (jo vienu brīdi mājās topā bija dziesma "Downtown", kuras klipā ir daaudz motociklu :D). Un lai gan regulāri viņa saku - tas ir motocikls, viņa paliek pie sava :D
Kopumā, kopš mūsu meita runā, ikdiena kļuvusi tik viegla!
P.S. Kad meita pamostas pēc miedziņa, vai mēdz jautāt, ko sapņoja? Reizēm tik interesanti stāsti nāk laukā :D Pēdējo reizi, kad meitai šo jautāju, viņa teica, ka mamma, tētis un viņa sapnī ēda bumbas (mellenes). :)

Ievas_mamma 9. jūnijs 2018 15:06

Rakstā piemirsās pieminēt, ka visticamāk runāšanu ietekmē arī bērna temperiments - kāds vienkārši var būt nerunīgs pēc dabas. :) Bet cits tikmēr gluži vienkārši slinko. :D :)
Neesmu gan nekāds speciālists, protams. Tās tikai tādas manas pārdomas un novērojumi. :)