Denīze saka attā,attā bez asarām.

Laiks skrien-to zin visi.Ir pagājuši jau divi mēneši kopš esmu atgriezusies darbā. Jāsaka ,ka viegli nebija. Ikrīta došanās prom ,atvadas un ceļš uz darbu domājot,kā tad jūtas mana mazā meitiņa.

Nu ar lielu atvieglojumu varu teikt-BEIDZOT! Beidzot pienāca diena,kad atvadījāmies bez asarām.

Saģērbos, paņēmu somu ,iegāju istabā,kur Denīze spēlējās ar vecmāmiņu. Pieliecos pie meitas un teicu-Es dodos uz darbu! Dod bučiņu un attā. 

Pastiepos,iedevu buču un rādīju attā. Mazā Denīze smaidu sejā paskatījās uz mani- pamāja ar rociņu un teica -attā.

Ja jūs zinātu,cik tas bija emocionāls mirklis! Beidzot mazā dāma saprata,ka mamma ne tikai aiziet,bet arī atgriezīsies.

Tā nu sanāca,ka mājās ieradāmies visi reizē- es, vīrs un Adrians. 

Denīze priecīga skrēja pretī- pirmo pamanīja tēti. Skaņi sauca tete,tete.Tad Adrians-un visbeidzot arī es.Viņa skraidīja no viena pie otra-mamma,tete,Adii.Meitiņa bija priecīga! 

Ceru,ka šādas būs arī turpmākās dienas un mums vairs nebūs jāšķiras ar asarām acīs!

Cik ilgs laiks pagāja jūsu mazajiem,kamēr pierada pie tā,ka ejat prom?