16.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 6
Katrai ģimenei ir savs stāsts..
Kādai vīrs pelna tik labi, ka var nodrošināt ģimeni arī pēc vecāku pabalsta izmaksas beigām.
Kādai vīrs ir bezdarbnieks un pēc pabalsta izmaksas beigām, beidzas bērnu naudiņa un sieviete ir spiesta atgriezties darbā uzreiz pēc tam, kad bērniņam palicis gadiņš.
Kādai citai ģimenē visi strādā, bet dzīvoklis - kredītā, mašīna- kredītā.. Tas viss un daudz kas cits prasa lielus izdevumus, un bez vēl vienas algas neiztikt.
Iedomāsimies, ka mums nevajag rūpēties par naudas nopelnīšanu un šajā ziņā viss ir labi. Cik ilgi tādā gadījumā gribētu tu atrasties mājās ar mazuli? Līdz divu gadu vecumam? Līdz bērniņa trīs gadu vecumam? Kāpēc?
Būt kopā ar bērniņu mājās arī ir drabs.
Jā, un arī tas dažkārt nogurdina un var būt, ka esat tieši no tām, kas atgriezties darbā vēlas ātrāk, lai izrautos no mājas dzīves, atpūstos no vecāku pienākumiem.
Padalies, lūdzu, ar savām pārdomām, iecerēm, pieredzi, vēlmēm, un varbūt pat padomiem šajā jautājumā!
Māmiņu Klubs
Laikam kartejais kaskis par kaut ko(ja reiz tik daudz komentari).
p.s teresim savu energiju kaut kam lietderigakam!
Kura tad nedomājošus zombijus pieminēja? Uz rindām man, piemēram, absolūti vienalga - komentārā zemāk devu mājienu, ka par bērnu pieskatīšanu / izglītošanu esmu ar mieru samaksāt, lai sniegtu bērniem, manuprāt, labāko. Kā citām - nezinu. Savā komentārā vienkārši uzsvēru savus (kā dārziņā negājējas) plusus, bet, protams, piekrītu Tev un rimcimcim - viss no ģimenes un audzināšanas lielākoties atkarīgs. Ja mājās bērnam nav komfortabli, viņš arī sabiedrībā būs bailīgs un kautrīgs, taču, ja audzis dabiskā vidē, komunicēs bez problēmām. Es gan nonāku pretrunās pati ar sevi, jo tad, kad man bija 6, vecāki izšķīrās, mājās bija alkohols, skandāli, asaras un stress - laikam mācēju sev stikla būrīti labi uzbūvēt.
Par bezjēdzīgo ikdienu - nu, tur viss no mammas radošuma atkarīgs. Mēs nevaram katru dienu kārtīgi izstaigāties un aplūkot jaunus apvāršņus, jo viens vispār nav staigātājs, bet otrs nav vēl tik spēcīgs staigātājs, šofera tiesību man nav, un es ātri nosirmotu, abus kaut kur vedot viena pati, taču miksēju pastaigu maršrutus un ir labi - piemēram, vienu dienu ejam riņķī ap kaimiņmājām kaķus meklēt, citu - skriet no kalniņa, vēl citu - sarunājam kopīgu paārdīšanos bērnu laukumā ar draudzenīti, ceturtajā dienā dodamies iekarot patālo Maximu utt. Tāpat ar ikdienas izklaidēm - vienu dienu puzles, otru plastilīns, trešo - krāsojam princeses uz kartona mājas, ceturto - līmējam uzlīmes utt. Pagaidām nesūdzas.
Man vīrs jau kāzu dienā noteica - tagad tā ir MŪSU nauda 😃 Tad nu visos iespējamajos komiskajos gadījumos es viņam to atgādinu un dzeļu, kad viņš saka: "Mana planšete!", pretī liekot "Mana kamera!" un piedāvāju to iznomāt, kad viņam sagribas pafotografēt 😃 Bet, ja nopietni, tad ienākumus nedalām, vienkārši katrs to, kas ienāk kontā, novirzām konrētiem mērķiem - vīrs maksā rēķinus, es pērku bērnlietas, par pārtiku maksā tas, kuram konkrētajā brīdī vairāk naudas 😃
Ome kā ome, ar saviem putniem dažās jomās, bet dziedāt, lasīt un dzejoļus skaitīt iemācīja gan.
Man ārkārtīgi nepatīk šis instagramētais-selfijotais-blogeriem_pārbāztais laikmets, es tiešām daudz, daudz labprātāk visu dienu kladzinu "Tev nevajag uz podiņa"?, skaitu bērnam pirkstiņus un spēlēju ar viņu plaukstiņspēles "Mēs esam 2 sivēni" stilā, retu reizi iemetot aci dienas populārākajos rakstos, jo informācijas pārbagātība, šķiet, drīz izraisīs īssavienojumu smadzenēs. Patīk palasīt presi ar garšīgu kafiju blakām, tas laikam ir mans fetišs - starp citu, tas pats daudz aprietais "Mans Mazais" šogad ir ļoti foršs palicis (lasu jau gandrīz 3, 5 gadus), arī reklāmas daudzveidīgas un "pa tēmu". Man ar to pietiek. Ja gribas parunāties, labāk piezvanu. Par dārziņiem - esmu par mājdārziņiem vai Valdorfa dārziņu, ja kosmiskas sakarības mūs atkal aizvedīs atpakaļ uz galvaspilsētu, jo strādāt šā vai tā reiz jau būs jāatsāk.
Laikam jau, cik dažādas mammas, tik dažādi viedokļi. Man ļoti patīk audzināt pašai, mācīt pašai. Meitiņai nu būs 3 gadi un zina jau visus burtus, skaita līdz 20, nedaudz saprot angliski, dzied, poda lietas arī ir aizgājušas. Mazā māsa arī darbojas līdzi. 😀
Ar komunikāciju meitai nekad nav bijušas problēmas, viņa ir ļoti draudzīga. Cik iespējams, esmu palīdzējusi arī draudzenei, pieskatot viņas bērnus, tad jau komunikācija tomēr sanāk. 😀 Zinu dažus bērnus, kas iet dārziņā, bet ir ļoti kautrīgi, un tādus, kas neiet, bet ir komunikabli. Tomēr tas ir atkarīgs no audzināšanas, no tā, kā vecāki paši komunicē ar citiem un arī no bērna rakstura.
Pati arī neesmu gājusi bērnu dārzā, un neuzskatu, ka tas kaut kādā merā būtu ietekmējis manu spēju komunicēt ar cilvēkiem, draugu man ir daudz.
Tomēr, katram ir sava izvēle, un es vienmēr apzinos to, ka nekāda nauda neatsvērs to, ka es varu būt kopā ar saviem bērniņiem pēc iespējas ilgāk.
Normāli saskaros! 😃 Kā jau minēju, vienaudži apkārt bija, attiecīgi komunikācijas pietika.
Maijā man palika 6 gadi, septembrī sāku iet skolā. Bērnudārzu apmeklējusi netiku, mani pieskatīja vecmāmiņa, komunicēju ar pagalma un tuvākās apkārtnes bērniem. Ko no tā ieguvu? Neblēt barā un nebūt robotiņam, kas darbojas pēc "dari to, dari šito" principa, bet meklēt individuālu pieeju katram darbiņam, kas jāpaveic, turklāt biju disciplinētāka par klasesbiedriem - bērnudārzniekiem, lai cik paradoksāli neizklausītos. Lasīt iemācījos 4 gadu vecumā un visu sākumskolu, kamēr tika veidoti ātrāko / labāko lasītāju "koki" pie klases sienām, biju pašā galotnē. Neiešana bērnudārzā neko neietekmē.
Domāju, ka mājās būšu līdz bērnu skolas vecumam. Vecākajai meitai tagad ir trīs gadi. Vienkārši abi ar vīru izlēmām, ka audzināšu bērnus mājās. Patīk pašai audzināt, nevis atdot svešiem cilvēkiem. Nevaru iedomāties, ka varētu atstāt bērnus un iet strādāt 8 stundas dienā, viņus neredzot un neesot kopā.
Esmu priecīga, ka mums sanāk arī normāli iztikt, vīram strādājot vienam.
Ar laiku domāju attīstīt kaut kādus darbiņus, ko varu darīt no mājām, un apvienot ar bērnu audzināšanu.
Līdz 1,5 g.v.
Man rokas un galva aug no pareizās vietas, protu atrast dažādus piepelnīšanās veidus, lai nejustos kā pilnīga liekēde 😉 Turklāt - pabalsta situācija ir tāda, kāda tā ir. Pirmais bērns man pieteicās studiju laikos, ar otro iekļāvāmies tajos maģiskajos 2 gados, kad iespējams darba gaitas neatsākt.
Līdz 1. klasei! Jā, tā es gribu!
Nu, zini, te citas "izdzīvo" ar 210 līdz gada vecumam un nekurn 😀
ja maksatu kopsanas pabalstu ilgak,vismaz lidz 2gadiem,noteikti to izmantotu. nebedatos,ja butu iespeja lidz 3gadiniem. ar pirmo bernu darba atgriezos,kadmeitai palika 1gadins. tagad ar puiku izmantosu visu pus otru ,kas zin,iespejam nmsu ari meitas pus gadu klat
Ja man būtu naudas pietiekami gan iztikšanām, gan ekstrām, man tāpat būtu visādas aktivitātes ārpus mājas, varbūt pat darbs. Tādā ideālā gadījumā es sāktu kādu regulāru došanos ārpus mājas uz 2-3 h tad, kad bērns jau spējīgs aizvietot mātes piena ēdienreizi ar kaut ko citu (tas varētu būt ap 10 mēn.-gadu; esmu vēlās piebarošanas piekritēja), uz pusslodzi strādāt atsāktu apmēram gada un 3-4 mēnešu vecumā.
Bet tā ir pilnīga sapņošana, jo aktivitātes un pusslodze, ja ir jāmaksā auklītei, drīzāk rada papildus izdevumus, attiecīgi ģimenes budžetam būtu jābūt ļoti lielam.
Atgriezos darbā, kad bērns bija gadu un 5 mēnešus vecs, bija pēdējais laiks, jo ļoti grūti jau bija būt tikai ar bērnu. Nespēju vairs to izbaudīt. Tā ka tas ir labākais, ko varējām. Ja vēl darbdienu varētu beigt četros, būtu ideāli, tagad tas, ka mājās esmu pusseptiņos, retu reizi sešos, ir lielākais mīnuss.
Man apkārt ir ļoti daudz bērnu, kam oficiāli dārziņš pienākas tikai ap 4 - 5 gadiem. Un šī problēma ir visās lielākajās pilsētās, piemēram, Jelgavā - piedzimi janvārī / februārī - forši, būs tev dārziņš! Piedzimi oktobrī - decembrī, sēdi mājās līdz skolas vecumam, jo rinda viena un priekšroka tam, kurš ātrāk dzimis 😀
Ar pirmo bērnu kopā diendienā biju līdz 2 gadiem 5 mēnešiem, tad aizgāja bērnudārzā. Līdz pusotram gadam vēl bija OK, bet tad jau es biju nogurusi no tās ikdienas.
Šoreiz labprāt vēlētos vismaz līdz 2 gadiem būt mājās ar bērnu. Visdrīzāk tā arī notiks. Vai no 2 gadiem jau laidīšu b/d, ja būs vieta, rādīs laiks - no bērna atkarīgs. Ja viņu interesēs tas, ko spēju mājās piedāvāt, lai b/d apmeklē no 3 gadiem, bet varbūt jau no pusotra gada bērnu vairs neapmierinās manis piedāvātais, tad būs par b/d jādomā ātrāk.
Sēžu divarpus (viens BKA pēc otra) - ir dienas, kad širmītis krīt ciet, jo viņi galu galā ir divi, bet "pa lielam" varētu arī "sēdēt" līdz tiem psihologu rekomendētajiem 3 gadiem.
Man šķiet ,ka būtu labi līdz 2 gadu vecumam.Tad bērni sāk gribēt komunicēt ar citiem.Viņiem patīk doties sabiedrībā,spēlēties ar mantām.Un skatoties pēc savas mazules,tad šis arī ir piemērots laiks 2-2,5 gadi ,kad viņa var uzsākt dārziņa gaitas.