Ceļā uz deju svētkiem.

Annija89
Annija89 12. septembris 2017 22:52
131

Sveiki. 

Šis ir mans pirmais ierakst un jau kādu nedēļu mēģinu saņemties, tiktiešām ļoti apbrīnoju māmiņas, kas regulāri blogo, pat ja mājās ir 100 darāmo lietu saraksts, laiku atrod, bet tas nav laika trūkums, drīzāk slinkums (no manas puses)

Bet ne jau stāsts par to...

Es domāju, ka neesmu vienīgais cilvēks kam ir savs hobijs. Manējais ir dejas, tad nu stāstišu par to, kā mums iet ar to dejošanu. 

Manai mazajai dāmai ir 7 mēneši un abi vecāki ļoti ilgojāmies nodejot deju svētku sezonu, jap mēs abi savā ziņā bijām dekrētā, un tas bija super. Ļoti daudz laika kopā pavadījām un tiiik ļoti daudz piedzīvojumu, kurus varbūt citreiz pastāstīšu, katrā ziņā ar mazo bērnu ir iespējams pilnīgi viss. Vajag tikai izdomu, izturību un pārāk nesatraukties par sīkumiem. 

Nedēļu pēc atbraukšanas no Skotijas, pirmdienā visu dienu dzīvojot ar uztraukumu gaidīju Martas tēti mājās, lai viņš mani aizvetu uz dejām. Ar vislabākajiem nodomiem Martiņa tika paņemta līdz, ies ar tēti staigāties un sagaidīs mammu. Hah, doma jau neslikta, bet Marta tajā dienā izdomā, ka gulēt pa dienu negulēs, lai gan parasti vismaz divas reizes iet čučēt (ratos neguļ) Bet vispār organizācijas spējas ļoti mums piekliboja. Sākās dejas, viss baigi labi, protams, jutos nedaudz neveikli, abas kājas kreisās, viss ķermenis stīvs, un nē tā nebija pimā reize, ka būtu ko sportisku darījusi. Ap nodarbības vidu ar kreiso aci ieraugu Rolandu (Martas tētis) ar visu mazo princesi, ienāca paskatīties uz dejotājiem. Uz kādām 20 min viss bija mierīg, bet tik ļoti noguris bebis, sagurušās un rozā uzacis pa gabalu redzemas. Tad, kad Marta jau sāka protestēt pret apkārtējo iekārtu, abi pazūd aiz durvīm. Iet vai neiet. Iet. Mammas nemierīgais prāts nostrādāja, dejas paliek otrajā plānā, meita. Izzeju ārā un Martas tētis mani ātri aizsūta projām, pats tiks galā, viegla minstināšanās no manas puses un ieeju atpakaļ deju zālē turpināt tizloties ar savām divām kreisajām kājām. Pēc nodarbības viegla nopūta, ka pirmā reize tik traka viss nebija (dejojot), pienāku pie mašīnas un tētis aijā meitu. Mazais nabags un vecāku sliktā organziācija. Braucam mājās. Šito nedrīkst atkārtot, jāmaina taktika. 

Rīt atkal iešu dejot, iešu ar mierīgu prātu, jo ar mazo paliek superīgā ome, tiek atstāts vakara biezenītis un pieniņs mammas, kad atgriežos no dejām mazā guļ savā gultņā.(Taktika veiksmīga nomainīta) Pirmajā reizē, kad tā bija, tas bija tik ļoti dīvaini, vai jau tik liela mana meita?  Ar dejošanu man ar sanāk arvien labāk un kājas tagad ir labā un kreisā.

Mammām ir un jādara, lai sevi pilnveidotu, padomātu, pasportotu un izkustinātu tās melnās šūniņas, protams, par to mazo nevienu brīdi netiek aizmirsts, bet ir labi viņus atstāt labās rokās un ir labi, kad ir tāda iespēja. 

Par to vai es tikšu uz deju svētkiem, tas jau ir atkarīgs no manis, jo meita man ir fantastiska. Kā tad ar Jums mammām un saviem hobijiem, savu laiku? 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies