Brāļa un māsas attiecības

Man ir jaunāks brālis un es viņu bērnībā nevarēju ciest. Pilnīgi un galīgi. Man sīkais tā riebās. Lai gan man nebija viņš jāpieskata, man vienmēr šķita, ka viņš ir vecākiem mīļāks, un ka es esmu ģimenē iemaldījusies tikai netīšām. Vienubrīd pat biju sadomājusies, ka gan jau esmu paņemta no bērnunama. Nu, bērnu idejas, tā teikt.

Bet lai arī cik ļoti es savu brāli nevarēju ciest, es biju gatava celties un krist, lai tikai viņu aizstāvētu. Atceros, ka es mācījos jau pamatskolā, bet viņš vēl sākumskolā. Kādu reizi, kad aizgāju viņam pakaļ, pieķēru, kā citi bērni viņu apceļ. Un tad es gāju viņiem virsū kā tanks, aizstāvot savu brāli. Atceros vēl kādu gadījumu no bērnības. Bija mājās svinības un viens puika apcēla manu brāli, iesitot viņam pa galvu. Manī tajā momentā pamodās tāds kareivīgums, ka vainīgajam puikam tā šāvu pa seju, ka palika zilums. Loģiski, ka es dabūju no pieaugušajiem brāzienu, toties biju aizstāvējusi un  iestājusies par savu brāli.

Tagad no malas mēdzu vērot Fejiņas un viņa brāļa attiecības. Lai arī kā cenšos uzmanību izlīdzināt starp abiem, gribot negribot sevi pieķeru, ka mazajai dažbrīd tiek vairāk mammas laika un smaidu, savukārt no dēla pieprasu vairāk paklausības, pacietības. Lai gan dēls to dažbrīd piefiksē, neko nesaka. Taču, atceroties savu bērnību, cenšos šo savu kļūdu labot ar kopīgu grāmatu lasīšanu, spēļu spēlēšanu, zīmēšanu. Proti, lai man būtu laiks kopā arī tikai ar vecāko bērnu, un viņš nejustos atstumts.

Taču šoreiz par to, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Fejiņa sasniegusi gada vecumu un ir tik aktīva, ka ar viņu nespētu sacensties ne Duracell zaķis, ne RedBull. Un māsa savam brālim tur līdzi – smejas tā, ka visa māja trīc, plosās tā, it kā mūsu dzīvoklī būtu iemaldījies orkāns un... sākusi arī brāli kaitināt.

Varētu domāt, ka gada vecumā bērniņš vēl ir tik maziņš, ka īsti neko nesaprot. Ha, Fejiņa jums parādīs! Ja brālis sāk ākstīties, viņa neatpaliek un ķēmojas līdzi. Ja brālis saka “Māsa, nē!”, Fejiņa tikai spalgā balsī nikni sauks “Jā, jā, jā!” Un tagad mūsu mājās sākušās arī ķerīšu spēles. Brālis skrien pakaļ māsai, māsa – brālim. Dažbrīd mums mājās iet uz velna paraušanu un par kārtību labāk pat neiespringt. Taču mana sirds priekā gavilē, redzot, ka klikšķis ir. Viņi saprot, ka starp viņiem ir īpašā brāļa-māsas saikne.

Protams, vēl pāragri spriest, kā tālāk attīstīsies viņu attiecības. Taču ceru, ka tās vienmēr būs siltas un draudzīgas.

Jā, es bērnībā ar brāli nedauzījos, nespēlējos. Un jāteic, ka arī tagad mūsu attiecības ir tikai “sveiki” un “uz redzēšanos ” līmenī. Varbūt, ja bērnībā starp mums būtu radusies īpašā saikne, vecāki būtu mūs iesaistījuši kopīgās aktivitātēs, šodien viss būtu savādāk.