Bez dažām minūtēm jau pusotrgadniece

Pusotrs gads. Tieši tik daudz šomēnes aprit mazajai Fejiņai, kura vēl pirms gada kā mazs bumbulītis gulēja ratu kulbā un pilnībā bija atkarīga no mammas. Tagad? Tagad, gaidot, kad varbūt notiks brīnums, un kādu dienu saņemsim zvanu, kas aicinās ar septembri uzsākt bērnudārza gaitas, priecājos par katru kopīgi pavadīto dienu. Jo vairs nekad nebūs iespējas tik daudz laika pavadīt ar meitu, visu uzmanību veltot tikai viņai.

Fejiņa ir kļuvusi par īstu tētuka meitiņu. Pēdējā laikā vārdu “mamma” dzirdu aizvien mazāk, tā vietā Fejiņa pie manis vēršas jau ar konkrētiem lūgumiem – paņem, attaisi, opā, ņammm. Toties tētis meitai ir dieva vietā. Tagad, kad garām svētki, pieceļoties no rīta, Fejiņa paņem no skapīša tēta kreklu un skraida pa māju, saucot – tēti, tēti.  Kamēr mamma ir lielākoties domāta tam, lai apmainītu autiņbiksītes, iedotu paēst un samīļotu, ja gadās kāds klupiens, tad tētis... ui, pie tēta var iet opā un mīļoties katru mīļu brīdi, katru minūti un sekundi. Ja godīgi, tad es par to nebūt neesmu greizsirdīga. Tas pat atvieglo manu ikvienu, jo Fejiņa man vairs nav pielipusi kā magnēts, kas seko soli pa soli līdzi katru mīļu brīdi. Tagad, ja vien mājās ir tētis, daudz labprātāk Fejiņa uzturas viņa kompānijā. Hmmmm, varbūt jau šajā vecumā veidojas piesaiste, ka meitām izveidojas ciešāka saikne ar tētiem, bet dēliem – ar mammām? Vismaz dēls daudz lapbrātāk komunicē un spēlējas ar mani.

Sasniedzot pusotra gada vecumu, Fejiņa ir sasniegusi jaunu līmeni rotaļās. Viņa ilgstošāk spēj koncentrēt uzmanību kādas konkrētas darbības veikšanai. To novēroju brīdī, kad mājās valdīja milzu klusums. Jau sagatavojusies sliktākajam, devos lūkot, ar ko aizņemta ir Fejiņa. Un ko es redzēju? Mazā dāma mierīgi sēž pie brāļa Lego Duplo kastes un pacietīgi liek klucīti uz klucīša. Tādām mazām rociņām tas ir gana sarežģīts uzdevums, kas prasa lielu koncentrēšanos. Tagad nav divu domu, ko dāvināsim Fejiņai vārda dienā – tas noteikti būs Lego Duplo komplekts. Šīs rotaļlietas jau gadu no gada pierādījušas, ka ir katra iztērētā centa vērtas. Sākot ar Lego augsto kvalitāti, salīdzinot ar citu līdzinieku izstrādājumiem, beidzot ar spēju ieinteresēt visa vecuma bērnus.

Aizvien aizmirstas nav arī rotaļas ar bumbām. Iepriekš Fejiņa tās nēsāja pa māju un meta man, bet tagad iemanījusies turot rokās bumbu pacelt virs galvas un aizmest sev aiz muguras. Tā ir jauna, iecienīta rotaļa. Paldies visiem augstajiem spēkiem, ka tādā veidā tiek mestas tikai bumbas nevis brāļa auto un citas rotaļlietas.

Esam meitai iegādājušies arī pirmo velosipēdu – DipDap. Lai gan tas vēl pāris milimetrus ir par lielu, jau pacietīgi stāv istabas stūrī un gaida savu mazo braucēju, kura dažkārt pati pieiet pie velosipēda, appēta to un cenšas uzkāpt virsū. Interese ir, tagad vien jāsagaida īstais moments, kad Fejiņa būs nedaudz paaugusies garumā.

Mūsu ikvakara tradīcija ir kopīgas vakariņas. Svēta lieta. Un sirdi silda tas, ka, apsēžoties pie galda, mazā Fejiņa pasaka “apetī”, kas nozīmē to pašu, ko “labu apetīti”, savukārt, redzot, ka uz šķīvjiem lieku ēdienu, mazā dāma skrien uz viesistabu, lai pasauktu pārējos mājiniekus, saucot, ka būs apetī, apetī!