Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Šodien biju aizgājusi uz Izglītības pārvaldi, lai pirmo reizi uzsāktu reālas sarunas par došanos dārziņā. Līdz šim šķita, ka laika vēl daudz, ka esmu un būšu tam visam gatava. Arī par Ieviņu jutos diezgan droša, jo bija brīdis, kad viņa manu nozušanu uztvēra ļoti mierīgi. Bet nu mani apciemojis uztraukums – vai mēs esam tam gatavas?
Pēdējā laikā cilvēki arvien biežāk apvaicājas par to, vai Ieviņai nav jau laiks iet dārziņā, citi pat sūta SMS. Tas viss ir ļoti jauki un mīļi, tikai es pamazām sāku baiļoties – kā tas būs? Kā es iztikšu bez viņas, ja pat aizejot pāris stundas prom no mājām, neprātīgi ilgojos. Kā savaldīšos, atstājot viņu ar cilvēkiem, kurus viņa nepazīst? Zinot, ka svešinieku klātbūtnē viņa paslēpjas aiz manas kājas, to apskaujot un neļaujot man pakustēties ne soli. Vai man nāksies viņu “noraut” no sevis?... Lai Dievs dod, ka mantas viņai izrādītos interesantākas par mammu kaut uz minūti, un es varētu nemanāmi nozust. Galvenais - lai viss izdodas harmoniski un bez histērijām. Tad arī es spēšu savākties un būt mierīga.
Jautājumi ir arī par pašas meitas sagatavotību. Dārziņš būs pēc mazāk nekā diviem mēnešiem, šaubos vai šajā laikā kas ļoti mainīsies. Šobrīd meitai ir gads un četri mēneši, viņa neiet uz podiņa, lai gan mēģinu pierunāt, nav likta gulēt ar kādu citu bez manis, ēd patstāvīgi, taču atstāj aiz sevis pilnīgu karalauku, zobus tīrīt atsakās kategoriski, lieto knupīti biežāk kā man gribētos, pirms nakts miega un tā laikā vēl zīž krūti, ir atstāta ilgstoši vien trīs reizes – divas tētim un vienu vecmammai, un pēdējā laikā kliedz kā traka katru reizi, kad dodos uz veikalu viena. Vai tas mani satrauc? Jā! Neko daudz par bērnudārzu nezinu, bet šaubos vai ir kāda joma, kurā viņa ir sagatavota. Jā, viņa runā tīri labi, bet daudz ko no pateiktā citi nesapratīs…
Jā, protams, ka man ir bail “iemest” meitiņu pasaulē. Viņa vēl ir tik maziņa… Arī pārvaldes darbiniece mani mazliet nobiedēja, sakot, ka sanāks krietni pamētāties pa grupiņām līdz pat rudenim. Turklāt viņa pārprasīja vai tiešām nav iespējams viņu pavasarī nelaist, liekot noprast, ka tā būtu labāk. Nu nav! Mums visiem ir darbs.
Tad nu jautāju Jums, mīļās un pieredzējušās mammas, kuru mazuļi stājās dārziņā 1,6 gadu vecumā – cik sagatavoti bija Jūsu bērni? Cik drošas jutāties? Kā gatavojāties, ja to darījāt? Kā jutās un reaģēja bērniņš? Ko teica auklītes? Un – kādas piezīmes atstājāt audzinātājām, kas šķita būtiskākais?
Pagaidām intensīvi pūlos izveidot draudzību starp Ievu un podiņu, arvien biežāk cenšamies celties agri (kas ir grūti mums abām – ierasts dzīvot “brīvdienu” režīmā) , knupīti pa dienu mēdzu noslēpt un krūti naktīs dot retāk, bet pēdējais mums pagalam nesanāk. Tas gan nav tas būtiskākais.
Noteikti neesmu viena tāda, kas gatavojas uzņemšanai pavasarī un pamatīgi raizējas, jo – pirmais bērniņš, pirmā pieredze, un nabassaite vēl pulsē…
P. S. Foto no personiskā arhīva- mūsu topošā bērnudārzniece. :)
Ak vai, cik mīļš komentārs! Liels tev paldies par to! Tieši par to arī daudz domāju - vai būs iespēja mums tur padzīvoties kopā, lai meitiņa labāk pierastu pie jaunās vides. Cerams, ka mums būs tieši tā, kā jums! 😀
Paldies par saturīgo komentātu! Ļoti daudz ko sapratu labāk! 😀👍
ā, un ēstnepratējiem palīdz arī. Knupjus nost neņem, pamperus arī ne.
No pieredzes - zīdīšana, migšana pie krūts, poda lietas neko neietekmē. mierīgi var turpināt, kā iesākts, ja gribas.
Ļoti palīdz bērnudārza režīmam pietuvināts dienas ritms. Silti iesaku jau tagad sākt celties no rīta tajā laikā, kad vajadzēs, kad ies uz BD.
Citādi jau, protams, pusotrgadniekam ideālā variantā jāturpina lielāko dienas daļu dzīvoties ģimenē, bet, ja tāda varianta nav, ta’ nav. Arī mani bērni sāka iet agrāk nekā vajadzīgs (pirmais divarpus gados, otrais pusotrā), ar pirmo bija ļoti grūti, man joprojām žēl un domāju, ka nodarījām viņam pāri. Mazais gan viegli pierada - luelā mērā palīdzēja tas, ko jau teicu par režīmu, bet nu viņš arī bieži tika ņemts līdzi, kad lielo vadājām uz/no BD. līdz ar to tik ļoti nebaidījās.
Turklāt neviens neraksta speciāli, tā netiku teikusi. 😉 Citi vienkārši sarakstes laikā par to painteresējas. 😉 Kaut kā nesmuki liekas, ja tā runā par citiem, īpaši tos nepazīstot. Visi ir jauki cilvēki. 👍
Jā, par podiņu uz tieši to arī ceru - redzēs, ka iet citi, ies arī pati. 😀 Draudzenei gan bijis tā, ka dārziņā iet uz podiņa kopā ar pārējiem, bet mājās - nē un nē. 😃
Un citi vienkārši apvaicājas, man tas noteikti neliekas dīvaini. 😀
Cilvēkiem tiešām jābūt varen jocīgiem, lai par ko tādu speciāli sūtītu sms un jautātu. Un varbūt šie cilvēki dzīvo kādā savā aprobežotā pasaulītē, jo mūsdienās tomēr iesaka nesteigties ar laišanu dārziņā, ja ir tāda iespēja. Pat BKUS pediatre noteica, ka ātri ies bērnudārzā, kad pieminēju, kad ar 1.7 plānojam sākt. Un ļoti daudzi bērni aiziet ar pamperi uz dibena un no vienaudžiem ātri iemācās gan uz poda iet, gan visu pārējo. Arī ne tās labākās lietas, bet tas viss ir daļa no procesa.
Jā, pieredzes ir stipri dažādas, tas tiesa. Noteikti vēlāk padalīšos ar savu! 👍
Heh, nu cerams, ka mums būs tas pormais variants. 😃 Paldies!❤
Pagaidām centīšos biežāk meitiņu atstāt citiem cilvēkiem, arī kādam, ar ko nav palikusi līdz šim. Arī nevaru iztēloties, ka atstāju viņu tur svešiniekiem, tad nu pamazām centīšos radināt pie atšķirtības. Arī šovakar uz dažām stundām atstājām, un viss bija labi. 😀
Paldies par komentāru!❤
Varbūt ir iespēja palaist mazo uz kādām 2h mājdārziņā, lai redzētu, kā mazā jūtas?
Pati apsveru šādu variantu pēc kāda laiciņa (pagaidām viņai nav gads), tā redzot un pamazām pieradinot savu meitiņu, lai nav tā, ka sasniedz 1.6 gadus un uzreiz jāatstāj svešā vidē un veselu dienu, jo es laikam tā pati nevarētu.
Ar mājdārziņa grupiņas vadītāju runāju un viņa teica, ka daudzi tā dara, ka pamazām ved uz tam 2h dienā, lai pierod un pakāpeniski pagarinot laiku, bet galvenais, lai staigā un ar ēšanu var piepalīdzēt, kaut par bērnudārziem nezinu, tur laikam vajag jau šo prasmi pavisam 100%, jo nevienam jau nebūs laika barot.
Par podu nestresotu šobrīd sevi un bērnu, b/d iemācīsies. Lieks stress ir jaunu prasmju apgūšana īsi pirms b/d.
Režīmu būtu labi daudz maz iebīdīt pēc b/d grafika, būs mazāk kreņķu bērnam un vieglāk piecelt no rītiem.
Es piestrādātu pie bērna uzticēšana kādam bez mammas, jo nepieradušam būs grūti.
Mammai ir jābūt pārliecinātai, ka b/d ir labākais mazulim un pārliecībai jābūt ieksšējai - satraukta mamma rezultējas kreņķīgā mazulī!
Daudz, ļoti daudz būs atkarīgs no konkrētā bērna - viņa temperamenta. Man ir ideāla pieredze ar pusotra gada vecuma mazuļa palaišanu b/d, kā gāja, tā aizgāja. No rītiem neraudāja, vakaros negirbēja nākt mājās, ja vien vēl bērns bija kopānijā. Žēli raudāja, ja bija apslimusi un netika uz b/d. Ar slimošanu neaizrāvās. B/d patika. Ir otra -pilnīgi pretēja pieredze - bērns divu ar pus gadu vecumā - nespēja pierast vairākus mēnešus, pēc tam piecieta b/d.
Mēs sākām iet 1 g10mēn., bet tur bija traki. Ar raudšānu katru rītu un slimošanu. Beigās izņēmu ārā. Bet citiem jau bērni aiziet, un neslimo. Arī tādi ir. Tāpēc secinu, ka tomēr tas laikam ir diezgan individuāli.