Bērnu salīdzināšana, es tak tā nedarīšu.

Mēs visi esam atškirīgi. Arī mūsu bērni , vienalga dvīņi, vai vienkārši , brāļi, māsas . Taču man liekas ka kaut reizi katra mamma ir savus bērnus salīdzinājusi. Ja ir tikai viens bērns, tad ar vienaudžiem. Ja vairāki tad salīdzināt savā starpā. Jā arī es to daru. Kad piedzima dēls un sekoju līdzi viņa attīstībai, tad salīdzināju viņu ar vienaudžiem. Kā? Lasīju ka citi piemēram tādā un tādā vecumā jau veļas. Skatos uz dēlu, neveļas. Hmm... Nu lab. Vēlāk, citi jau prot daudz vairāk, bet mans vēl tik veļas, kāpēc nerāpo. Vai man tobrīd likās ka es salīdzinu savu bērnu ar citiem. Protams ka nē. Es domāju ka es jau tik novērtēju kā attīstās citi un mans slinko. Bet tad man pēkšņi nāca apskaidrība es tak salīdzinu. Un pateicu sev stop. Atslābsti!! Baudi kā bērns attīstās, nesalīdzini. Visam ir savs temps.
Viss jau būtu jauki, taču kad piedzima meita tad likās es jau savus bērnkus nesalīdzināšu. Tik ik pa laikam iezagās prātā domas , o meita ātrāk darīt to nekā dēls. Dēlam bija vairāk, zobu šajā laikā. Citi jau jau staigā, man vēl nē. Un tad sāku aizdomāties vai no tādas salīdzināšanas var izvairīties? Nē. Vienmēr būs kāds kas darīs kaut ko labāk, ātrāk u.t.t. Taču varbūt tas ir vajadzīgs lai stimulētu attīstību? Varbūt tā ir tieksme būt labākam un  tas palīdz gūt panākumus?