Bērnu komunikācija un spēles rotaļu laukumā. Mūsu pieredze.

Arī mums (un mums ne tapēc, ka es mūsojos, bet tiešām-mums) ir pienācis tas vecums un laiks, kad sākam apmeklēt rotaļu laukumu. Un līdz ar rotaļu laukuma apmeklējumu, dzīvē ienāk sava veida jauns posms mūsu ģimenē. Sākas komunikācija un jebkāda veida saskarsme rotaļu laukumā ar citiem bērniem.

Tad kā mums iet un kādi ir mani novērojumi?

Vasaru iesākām ar aiziešanu uz spēļu laukumu. Tieši rati bija saplīsuši, un nolēmu, ka garās pastaigas, kad meitu ratos stūmu, ir jānomaina ar īsākām pastaigām kopā. Pirmais mērķis bija tuvākais rotaļu laukums. Tajā dienā bija labs laiciņš un līdz ar to arī daudz mammu ar mazuļiem. Gandrīz ikvienam bija līdzi kāda manta-smiltīm, bumba, bērnu ratiņi ar lelli, mašīnas. Neapšaubāmi manam bērnam vajadzēja tās mantas arī "paspēlēt". Un te nu ir jautājums kā man kā mammai(tiesa reizēm naivai, jo tomēr 1. bērniņš) reaģēt-atļaut spēlēties, stāstīt, ka tās ir svešas, un nedrīkst aiztikt? Es izvēlējos vieglāko ceļu, un atļāvu paņemt , piemēram, cita bērna lāpstiņu, kas gulēja smilšu kastē. Mana doma šādai rīcībai bija tāda, ka, pirmkārt, es negribēju, lai mans bērns raud, jo pretējā gadījumā mums tur nav ko darīt, jo tur bija daudz mantu, otrkārt, mēs paši arī dalītos ar savām(tajā dienā nebija paņemtas līdz, bet citreiz ņemam), treškārt, ja kādam ir iebildumi, nav jau grūti atdot atpakaļ vai neņemt. Manam vīram šajā jautājumā ir radikāli pretēja nostāja manam viedoklim, kas ir aptuveni šāds-paņēma, nu kas tur tāds ir. Viņš uzskata, ka kategoriski nedrīkst aiztikt, piemēram, to lāpstiņu, jo tā taču nav tava. Tiesa, kad vīrs viens pieskata bērnu, viņš rotaļu laukumus neapmeklē. Diez kapēc?:D

Nezinu, iespējams mana nostāja nav pareiza. Bet atkal no otras puses-kur ir noteikts kā ir pareizi?

Kāda ir citu bērnu reakcija? Pirmkārt, jau bērni līdz 2 gadiem savas mantas atstāj rotaļu laukumā un reti kad ar tām spēlējas. Mana meita savas mantas aiznes, nespēlējas, bet ņem svešas, jo savas redz neinteresē. To pašu aptuveni esmu novērojusi citiem mazuļiem līdz 2 gadu vecumam. Savukārt lielākiem bērniem ir raksturīga privātīpašnieciska attiekme. Savu nedos, pasarg dievs! Arī bija gadījums, kad vienkārši apstājāmies blakus cita bērna mammai, sīcis (palielāks) momentā metās agresīvi virsū, kliedzot maja mama! Mammai protams "pilnas bikses aiz laimes", ka bērniņš viņu mīl, tomēr es šeit saskatīju lielu fui-mesties virsū svešiem cilvēkiem.

Kopumā man rotaļlaukumi patīk, tikai ar izņēmumu, kad tajos ir minimāls skaits bērnu vai to nav vispār. Mani kā mammu nogurdina tā sava veida komunikācija, tava lāpstiņa, mana utt. Bieži vien ir sava veida konfliktsituācijas it sevišķi ar vecākiem bērniem(un ne jau tapēc, ka mēs viņu mantas ņemtu). Labāk izvēlos pastaigu pa mežu, paku, pļavu vai kādu citu vietu. Mazas paltības spēļu laukums, kurš ir pilns ar bērniem un 100 mantām, kurām labāk tomēr nepieskarties, mums lielākoties beidzas ar asarām, man sabojātu garstāvokli. Diemžēl.