Vairākas ģimenes vismaz vienu nedēļu mērīja savu un bērnu ekrānā pavadīto laiku, novērtējot, kāds ir vidējais laika patēriņš darba dienās un brīvdienās, kuras lietotnes tiek izmantotas visvairāk, un cik daudz no šī laika ir pavadīts lietderīgi. Kādi ir secinājumi pēc šī eksperimenta un kad virtuālās pasaules bērnam ir par daudz, Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” analizē "Net-Safe Latvia" vadītāja Maija Katkovska, psiholoģe Inga Dreimane, Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm pārstāve Kristīne Hermane.
Bērni pie viedierīcēm pavada daudz laika
Vecākus uztrauc fakts, ka bērni pie viedierīcēm pavada daudz laika. Izrādās, ka pie ekrāna pavadītā laika mērīšana ir daļa no liela viedierīču lietošanas ieradumu kompleksa – ļoti svarīgi ir izvērtēt, cik lietderīgi laiks pie ekrāniem pavadīts. Pētījumā, ko veica "Amigo" iniciatīva laimīgām ģimenēm, lai izvērtētu pie ekrāniem pavadīto laiku, bija pārsteigumi, piemēram, par ilgāko laiku pie ekrāna. Vecāki bija pārsteigti, ka bērns pie ekrāna pavadījis deviņas stundas.
Pētījumā vērtēja arī saturu, kāds ir skatīts, sadalot laiku izklaidei, pasīvai vērošanai un jēgpilnai laika pavadīšanai.
Lietotājam bieži to ir grūti noteikt, ir vairākas aplikācijas, kuras iespējams izmantot un redzēt, kāda ir laika pavadīšana pie datora – izklaide vai jēgpilni pavadīts laiks.
Vecāki saka, ka vieglāk ir prognozēt pašu vecāku pie ekrāniem pavadīto laiku nekā bērnu. Speciālisti saka, ka vērojama sakritība – ja vecāki daudz laika pavada pie ekrāniem, arī bērni to dara. Tas ir tāpat, kā līdzīgas likumsakarības vērojamas arī ģimenēs ar alkohola lietošanas un smēķēšanas atkarībām.
Iemesli, kāpēc pie ekrāniem pavada daudz laika
Brīvā brīdī gan bērni, gan pieaugušie garlaikojoties laiku pavada ekrānos. Viens no iemesliem ir garlaicība, bet otrs iemesls – trauksme. “Mūsu sabiedrībā grūti pārvalda trauksmi. Vecāki to neprot pārvaldīt un vēl mazāk to prot iemācīt bērnam. Tādās situācijās vecāki iedod bērnam telefonu, lai mazinātu trauksmi. Reti kurš pieaugušais apstādinās mašīnu uz tilta, ieslēgs avārijas signālus mašīnai un atrisinās situāciju ar bērnu, kuram ir garlaicīgi mašīnā un tāpēc prasa viedierīci,”saka Inga Dreimane.
Kristīne Hermane uzsver ekrānlaika kvalitāti - ir rinda dažādu spēlīšu, kuras var piedāvāt bērnam ekrānos – šahs, dambrete un citas vērtīgas lietas.
“Vecāki var bērnam ierādīt saturu, kura apgūšana būtu vēlama.”
“Kompensējošā vai alternatīvā mehānismā aplikācija ar gudru spēli ir laba lieta, bet ne vienmēr. Bērnam ir nepieciešama aptaustīšana un saskatīšana. Jau no agras bērnības jāmāca klātbūtni, jo tādā vidē sākam veidot attiecības un runājam viens ar otru. Jo mazāks bērns, jo svarīgāk gūt trīsdimensiālo kognitīvo pieredzi. Mazs bērns nespēj izšķirt attālumus,“ skaidro psiholoģe.
Bērniem svarīgi ierādīt, ka ir daudz vērtīgu lietu ekrānā, mācīties fiziku, veidot projekta darbu, mācīties ģitārspēli un citas jēgpilnas lietas, nevis “nosist” laiku ekrānā.
Bērns un ekrānlaiks. Reizrēķins vecākiem
Psiholoģe skaidro, ka līdz divu trīs gadu vecumam nevajag nekādas tehnoloģijas, jo bērnam nav attīstījusies trīsdimensionālā redze un tehnoloģijas bremzē to attīstību. Līdz septiņu gadu vecumam nepieciešama vecāku stingra klātesamība, bet ne kontrole. No 7 gadu vecuma var sākt uzticēt patstāvīgu tehnoloģiju lietojumu, bet vēlama arī vecāku klātesamība (nejaukt ar kontroli!). Pusaudža vecumā var teikt labus ceļavārdus, bet nevar ne noturēt, ne kontrolēt. Ja līdz pusaudža gadiem vecākiem ar bērnu nav bijusi labs kontakts, tad grūti ko ietekmēt.
Maija Katkovska atgādina, ka ir arī dažādas programmas, kas palīdz kontrolēt bērna darbības viedierīcēs.
"Bieži bērni ir gudrāki par vecākiem - interneta meklējumos kā pirmie ir atrasti padomi, kā noņemt šīs drošības programmas. Tātad bērni iet vecākiem pa priekšu. Vecāku kontrole nav efektīva."
Bērna attiecības ar vecākiem un tehnoloģijas
Dažādie skaļie piemēri presē, kad bērns draud vecākiem (histērija, jo mamma nepērk telefonu, draud nogalināt mammu, ja neļaus skatīties multfilmas), liecina par sliktām attiecībām ģimenē, visticamāk, vecāku un bērnu saskarsme nav veiksmīga arī citās situācijās. Bērns taisa histēriju tad, ja nejūtas sadzirdēts. Bieži pusaudži nespēj atpazīt savas emocijas, tad tās var izpausties histērijās un draudos un skaļos protestos.
Pie datoratkarības var novērot tādas pašas atkarības pazīmes, kā alkohola un narkotiku lietošanas gadījumos. Vecākiem situācijas izzināšana un uzlabošana ir jāsāk ar mazumiņu. Mazumiņš būtu sākt vērot bērnu – kāda matu krāsa, kāda acu krāsa, kāda sejas izteiksme. Kad vēro otru cilvēku, sadzird un saredz daudz, uzsver psiholoģe.
Maija Katkovska aicina vecākus vairāk izzināt, ko bērni dara sociālajās vietnēs - ja ne pašiem būt sociālajā vidē, kur ir bērni, tad vismaz izlasīt, iepazīties ar to, ko virtuālajā vidē dara bērni. Tā ir papildus iespēja sarunāties ar savu bērnu un veids, kā runāt par šo tēmu ar bērnu.
