Dodoties uz K.Hēlas nodarbībām Māmiņklubā, vienmēr smaidīju, redzot, ka tur reizēm līdzās darbīgajām māmiņām sēž/zīmē/priecājas/darbojas ar mazie. Šķita, ka būtu tik jauki strādāt un reizēm mazo ņemt arī uz savu darbu, kaut vai uz studiņu, bet būt kopā. Es ar lielāko prieku viņai stāstītu par to, ko un kā mamma dara, rādītu, zīmētu un ar patiesu lepnumu iepazīstinātu manu pasaulē labāko bērnu ar saviem kolēģiem, TAČU...tās visas bija tikai domas, bez reāla plāna vai mērķa.
Ir pagājis vairāk nekā gads un man steidzami vajadzēja uz darbu, bet visi čaklie palīgi, kas varētu pabūt ar meitiņu, bija apslimuši, tāpēc nevēlējos riskēt ar mazās veselību vai pievilt apmeklētājus, kuri mani darbā noteiktā laikā gaidītu, un, ņēmu meitu līdzi.
Biju uztraukusies, pārbijusies un bruņojusies ar multenēm, spēlēm, zīmuļiem un našķiem, lai gan mans bērns patiesi izbaudīja šo piedzīvojumu un brīžos, kad telpā nebijām divas vien, cītīgi sēdēja tālākajā stūrītī uz krēsla un skatījās multeni. Biju priecīga, ka viss izdevies līdz nākošai dienai, kad caur puķēm tomēr dabūju nosodījumu no vadības. Prieks nu bija asaras, vilšanās un aizvainojums, jo es taču gribēju kā labāk...un meita taču tik labi uzvedās...
Vairs mazo uz darbu līdzi neņemšu, vismaz uz šo darbu noteikti, taču gribētu dzirdēt citu māmiņu pieredzi par mazajiem darbā, ja nu galīgi nav kur atstāt. Ņemtu, neņemtu? Vai drīkstat vai uzdrīkstaties? Varbūt kādai ir pozitīva pieredze?
man ir paveicies tikai pozitīva pieredze. Mazie bijuši gan man, gan vīram līdz uz darbu. Palīdzējuši arī pieskatīt kolēģi, bez lūguma, bet izejot kur paši paņēmuši līdz un piedāvājuši apskatīt arī savus darbus 😀
Darbā visvairāk patika pusdienu pārtraukumā kafejnīca un datorkrēsls, kas griežas 😀
Esmu strādājusi no mājām un zinu, ka mazu bērnu pirmsskolas vecumā uz darbu līdzi neņemtu. Bērnam grūti, tāpat ir savas vajadzības.
Darbinieks ar mazu bērnu ir potenciāli nolaidīgs, jo mēģinot sadalīt uzmanību var pielaist daudz neuzmanības kļūdu.