25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Pagājušajā svētdienā piedzīvoju to, ko nenovēlu piedzīvot nevienai mammai.
Par visu pēc kārtas... Biju devusies uz virtuvi, lai sakārtotu traukus un, dodoties atpakaļ uz istabu, pamanīju nedabīgā pozā gaitenī uz grīdas guļam mazo Fejiņu. Pieskrējusi klāt, paņēmu viņu rokās un sāku kliegt... jo bērns bija ļengans kā lupatu lelle, bet ādas krāsa – pelēcīgi zila, arī lūpas jau pelēkas.
Es šādās situācijās neprotu valdīt pār sevi un kļūstu histēriska. Tas savulaik pierādījās jau ar vecāko dēlu, kurš pamanījās līdz asinīm pārsist savu galvu.
Ko darīt? Turēju rokās ļengano Fejiņu un raudāju, kliedzu. Pie manis uz gaiteni atskrēja vīrs un arī viesi, kuri tieši tobrīd bija pie mums atbraukuši ciemos.
Esmu pateicīga visiem augstākajiem spēkiem, ka viens no mūsu ciemiņiem ar medicīnu ir uz Tu, tāpēc veikli pārbaudīja bērnu – vai elpceļi brīvi, acu zīlītes utt. Jāteic, ka brīdī, kamēr kliedzu, mazā Fejiņa pamazām atžirga un ar mazu pīkstienu uzmodās no īsās bezfilmas. Arī ādas krāsa atguva dzīvīgumu.
Pēc tam vien izsecinājām, ka bērns gaitenī nokritis uz flīzēm, jo uz pieres bija puns, taču no trieciena bija uz īsu mirkli atslēdzies.
Pēc mūsu viesa ieteikuma, mazo Fejiņu turpinājām novērot un nekādas novirzes no ierastās meitas uzvedības nekonstatējām. Jau pāris stundas pēc negadījuma Fejiņa atkal bija tā pati iepriekšējā jautrā meitene, kas lēkā un smejas.
Tāpēc varu teikt, ka šoreiz esmu tikusi cauri tikai ar milzīgu izbīli. Taču tas man vēlreiz lika pārdomāt, vai nebūtu vērts atkārtoti apmeklēt pirmās palīdzības kursus. Savulaik tādus esmu apmeklējusi, iegūstot autovadītāja apliecību, taču kurš gan to visu vairs atceras? Tāpēc plānā ir apmeklēt Māmiņu Kluba piedāvātos pirmās palīdzības kursus. Noderēs vienmēr.
Un pāri visam – jācenšas sevi saņemt rokās, lai krīzes situācijās nepazaudētu veselo saprātu. Tiesa, to gan ir vieglāk pateikt nekā izdarīt.
Šoreiz iztikām bez došanās un slimnīcu. Taču, ja mājās tieši tajā brīdī nebūtu viesojusies dakterīte, noteikti būtu steigusi uz medicīnas iestādi.
Vai arī jums ir nācies piedzīvot kādu tikpat nervu stindzinošu gadījumu?
Lasīju un ļoti cerēju, ka beigās viss būs labi, prieks, ka tā! Pašiem nervu stindzinoši gadījumi gadījušies pārāk bieži, bet brīnumainā kārtā es, kas parasti ir pārāk emocionāla, stresa situācijās, kas skar meitu, reaģēju ļoti vēsi. Kursi ir labi, ja cilvēks spēj savākties stresa situācijā, jo esmu redzējusi pieaugušos, kas zina, ko darīt, bet nespēj, viņi vienkārši sastingst, tāpēc labi, ja līdzās ir kāds, kas var palīdzēt. Atceros reizi, kad meita uzlēja sev virsū verdošu ūdeni, visa rociņa bija cietusi, vīrs bija šokā, bet es brīnumainā kārtā saņēmos, devu skaidras komandas un patiesi priecājos, ka pēc visām pārsiešanām, ārstiem un smērēm nav pat rēta palikusi (ārsti brīnījās, cik labi uz mazās viss dziestot), lai gan mums tā bija ļoti laba mācība par to, ka arī bērns, kurš nekad nav līdis pie karstām krūzēm vai traukiem, to vienā mirklī var izdarīt. Ir arī skumjš stāsts, kad vīra vecāki mazo pieskatīja un izdarīja visu, ko un kā nevajag, lai arī paši 2 bērnus izaudzinājuši un mūsu mazā viņiem jau 3.mazbērns. Ome teorijā var stāstīt daudz un dikti, bet tad, kad bija jārīkojas pēc meitas kritiena, neko neizdarīja. Mazā tika pie zilas, aizpampušas acs (ome nolēma mazgāt dibenu bērnam, nolaižot bikses pusmastā un gribot, lai bērns pastāv mierā dvieļa meklēšanas laikā, taču mazā skrēja, sapinās biksēs un uzkrita virsū metāla bļodas asajai malai), nobrāzuma un krevelītes zem acs, kuru ome ļāva noplēst. Neko nesmērēja, aukstu nelika, rezultātā manai divgadniecei ir 2cm gara rēta zem actiņas.