Bērniņš atkal slims

Vakar vakarā piefiksēju, ka mans bērns saslimst ik reizi, kad man darbā paredzēts kāds nopietnāks pasākums, lielāka sapulce, tikšanās. Un tā arī šoreiz. Sestdienas vakarā dēlam sēžot klēpī, sajutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Izmērot temperatūru, manas aizdomas apstiprinājās, jo temperatūra bija pārkāpusi pāri 37 atzīmei un jau pietuvojusies 38.

Ko darīju? Iedevu temperatūru mazinošas zāles, cerot, ka nākamajā dienā jau viss būs ok. Tomēr pienāca svētdiena un situācija diemžēl nebija uzlabojusies. Tā arī svētdienu pavadījām mājās, savukārt vakar kopā ar dēlu mājās palika tētis, jo man bija sapulce, kuru daudz labprātāk nebūtu apmeklējusi, taču apzinos, ka tas ir jādara, jo pretējā gadījumā dabūtu pamatīgu rājienu no vadības.

Jāteic, ka nakti uz pirmdienu praktiski nebijām gulējuši. Ne es, ne bērns, ne mans vīrietis, jo bērns nepārtraukti raudāja, staigāja apkārt. Pozitīvais moments gan tam visam ir tāds, ka naktī bērns ļoti labprāt dzēra ūdeni.

Arī šī nakts nebija labāka. Neesmu praktiski acis aizvērusi, visu laiku vien staigājusi uz virtuvi, lai papildinātu ūdens krūzi, un mierinājusi bērnu, lai viņš neraudātu. Temperatūra vēl aizvien mēdz uzlekt virs 38, taču lielākoties turās 37,4. Patlaban gaidām ārstes slēdzienu, kā rīkoties tālāk.

Ko mēs tikmēr darām, kamēr gaidām ārsti? Veidojam dažādas figūriņas no plastilīna, skatāmies multiplikācijas filmiņas, dziedam, dejojam, skatāmies fotogrāfijas. Jā, lai arī temperatūra, bērns labprāt kustās, lai gan dienas pirmā daļa pēc pamošanās aizvadīta raudot, kliedzot, niķojoties un piesaucot tēti, jo, kā zināms, ja mamma kaut ko neļauj, aizstāvībai palīgā jāsauc tētis. Vienīgā nelaime, ka šodien tētis ir darbā.

Tā vien rādās, ka šonedēļ visa nedēļa būs jāpavada mājās, lai arī tik ļoti gribētos, lai visi būtu veseli un, ja vien man būtu iespēja, labprāt bērna slimības nastu paņemtu uz saviem pleciem lai mazais var bezbēdīgi iepazīt pasauli nevis būt saguris.