Kas mani sargās, ja nebūsi man blakus?

Ir daudz tādu jautājumu, kurus parasti pārrunā mammas, kuru mazulīši ir dzimuši teju vienā laikā vai vismaz mēneša ietvaros. Ir jau arī omītes, tantes un draudzenes, kurām parasti ir pa kādam pārbaudes jautājumumam, lai dotu Tev kādu maģisku, viņām vien zināmu un vienmēr patieso padomu. Viens no "labo" mammu pazīmēm ir bērna gulēšanas vieta un parasti skan aptuveni šādi:" Nu, vai tad Jūsējais jau guļ pats savā gultā?" 

Šobrīd, kad Līnai ir 4.5 gadi, mana atbilde ir - nē, Līna neguļ sava gultā. Teorētiski guļ, bet praktiski, ja mēs runājam par faktu, ka bērnam ir vajadzīga sava vieta un nav vajadzīga patstāvīga vecāku klātbūtne visas nakts garumā, tad nē. 

Mums, vecāku guļamistabā ir gulta Līnai, izgatavota speciāli tāda, lai viņa guļot būtu vienā līmenī ar mani. Tātad - sanāk, ka viņa vnk guļ mūsu gultā, man blakus. Jā. Vēljoprojām. Cik tas ir labi? Droši vien jau ka pārliecinātu bērnu šādi neuzaudzināt. Šāda gultiņā viņa guļ no aptuveni 2 gadu vecuma, sākotnēji tapēc, ka mājā bija tik istabas cik bija un viņai nācās gulēt mūsu guļamistabā. Vēlāk jau pārceļoties uz jauno māju, gultiņu ņēmām līdzi un sākuma posmā, kamēr pierod pie jaunajām mājām, skaidrs, ka jāļauj meitai gulēt tāpat kā pirms tam - viņas gulta cieši blakus vecāku gultai.

Speciālisti, visi kā viens, apgalvo un uzsver to, ka bērnam ir jāguļ atsevišķi, vien pirmajos mēnešos barojot, bērniņš nereti iemieg blakus vai slimošana laikā - pat ieteicams bērnam ļaut gulēt vecāku gultā, emocionālais atbalsts un drošības sajūta, noteikti palīdz bērnam ātrāk izveseļoties. 

Stāsts te ir par to, cik un kurā mirklī vecāki un bērns ir gatavi šim mirklim. Un te nu laikam stāsts ir tieši par VECĀKIEM un viņu gatavību. 

Pirms divam nedēļām - Līna paziņoja, ka viss, ir pienācis laiks doties uz savu istabu un gulēt savā gultā. Patiesībā, līdz šim mirklim viņu nemaz tā ļoti nesteidzinājam un uz viņas istabu nedzinām. Likās, ka, neviens pieaugušais taču neguļ kopā ar vecākiem, gan jau pienāks arī tas mirklis. Un mēs ar to lieliski sadzīvojām, tas neradīja diskomfortu un problēmas. 

Bet kas notiek tagad?  "Ikvakara rituāls, zobiņi, mutīte, rociņas, kājiņas, vakara pasakas un dziesmas, meita aizmieg savā gultā, savā istabā, ar ieslēgtu mazo gaismiņu, zvaigznīšu virtene gar logu.. un guļ. No rīta pamostas un visi priecīgi. Meita izgulējusies, mamma notrauš prieka asaru par izaugušo meitu un uz mirkli viss nostājies savās vietās. Līdz nākamajam vakaram."

Nākamajā vakarā tas pats: "Ikvakara rituāls, zobiņi, mutīte, rociņas, kājiņas, vakara pasakas un dziesmas, meita aizmieg savā gultā, savā istabā, ar ieslēgtu mazu gaismiņu, zvaigznīšu virtene gar logu.." Un kas talāk?

Vīrs jau pirmajā vakarā teica, ka mirklī, kad Līna pati piekrīt doties uz savu gultiņu savā istabā, tā gultiņa, kas stāv pie mums, uzreiz jānes ārā. Lai nav nemaz uz kurieni skriet.. Jo ne jau Līnai vajag kur skriet. Tie vecāki, kuriem pašiem ir kāds iztrūkums vai darba diena un idkeinanepieciešams miers, ņem to no tā saldi gulošā bērna blakus gultai. 

Atceroties dēlu, kuram nu jau 15 gadu, viņš savā gultā gulēja diezgan ātri, 3 gadu vecumā jau rāpās uz divstāvīgās gultas otro stāvu un mammai blakus nevajadzēja, pietika ar pasaku un dziesmiņu.. un arī man bija krietni vieglāk viņu palaist, bet tagad? 

Es vairs nevaru normāli aiziet gulēt, ja meita neguļ blakus un tās reizes, kad viņa atnāk atpakaļ no savas istabas, es atkal apguļos uz kreisajiem sāniem, pagriežos pret viņu un dzirdu frāzi:"Mammu, sargā mani.". Tad pārlieku viņai roku, viņai manai uzliek savu un vēl nedaudz iesmejot par kādu smieklīgu, Līnas izdomātu vārdu vai notikumu, arī guļam. 

Nav jau tā, ka nekad, nekad neesam ar Līnu runājuši par gulēšanu savā istabā, bet pavisam palaidu to domu un vajadzību tajā mirklī, kad viņa uz šo aicinājumu man atbildēja:"Mammīt, bet ja es aiziešu uz savu istabu, tad Tu nebūsi man blakus "... 

Problēmas ir Tev, mammīt, vai ne? Šis mazais cilvēkbērns Tev dod to brīnišķīgo sajūtu, ka esi pats labākais, ir novērtējums un beznosacījuma mīlestība..  Ar savu pieaugušā prātu to saprotu, bet emocionalā puse nu galīgi to mazo cilvēkbērnu negrib atlaist. Bet palaidīšu. Domāju, ka šodien meitas gultiņa, kas stāv blakus mūsu gultai, ar asarām (ne jau meitas, bet manām) tiks pavadīta uz šķunīti vai bēniņiem.

Un kā ir ar Jums? Kādā vecumā bērni sāka gulēt patstāvīgi bez vecākiem blakus? Un vai es vienīgā tāda, kurai grūti palaist to mazo cilvēkbērnu uz citu istabu?