Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Uzreiz vēlos sākt ar to, ka grāmatu lasījusi neesmu, varbūt vajadzētu, taču pamatdoma ir skaidra, īpaši tad, ja šis un tas jau ir “sagramstīts” dažādos forumos. Cik esmu noskaidrojusi, grāmatas ideja paredz, ka bērniņam papildēdiens netiek blenderēts un piedāvāts biezeņa veidā. Tā vietā mazulim ēdienu dod gabaliņos, kā dzirdēju – jau no 6 mēnešu vecuma. Grāmatā esot minēts arī aizrīšanās risks ar papildus “info” par šo tēmu.
Uzreiz gribu minēt, ka neesmu šīs metodes “Bērna vadīta ēšana” piekritēja. Varbūt mans bērns ir slikts ēšanas vadītājs? Jo mums savos 10 mēnešos attiecības ar gabaliņu ēdienu ir pašā sākuma stadijā. Un vēl arvien gadās viegli aizrīšanās gadījumi.
Teiksiet – jādod mīksts ēdiens? Protams, tiek dots gan banāns, gan vārīts kartupelis, taču tas viss nesakošļāts tomēr mēdz iesprūst kakliņā. Gluži bīstami nebūs, taču nepatīkami gan. Vēl var teikt – bērnam ir 7 zobi, lai kož! Bet viņai taču nav košļājamo zobu! Un kā justos mēs, pieaugušie, ja varētu nokost gabalu, taču tālāk tas būtu jānorij vesels. Tas taču ir tik nepatīkami! Un arī izgaršot maltīti nav iespējams.
Dot biezeni, putras ar rokām? Nu nē, mums tas nedarbojas! Vienā mirklī ir “šik-šik”, un ēdiens tiek izsmērēts ne vien pa barojamā galdiņa virsmu, bet arī ciskiņām, seju un matiņiem. Atgriežoties pie tēmas par ēdienu gabaliņos – tas ne vien sprūst kaklā, bet arī krīt ārā no rociņām un tad jau arī tiek izmantots vienīgi rotaļām. :)
Nu jau dodu gan melones, gan gurķa gabaliņus, turklāt – lielākus, lai grauž pati. Bet tā jau nu noteikti nav ēšana, jo lielāko daļu izspļauj. Arbūzs gan tiek noēsts, tas mutē izšķīst pats, tāpat kā cepumi un rīsu galetes. Arī maizīti tura rociņā un ēd pati. Sausiņus gan piedāvāju agri, palīdzēja zobu nākšanas laikā. Taču šādu “Bērna vadītu ēšanu” uzsāku tikai nesen, kad jutu, ka meitiņa ir gana liela. Un arī – tikai ēdienreižu starplaikos. Jo visas maltītes vēl arvien smalcinu – blenderēju, saspaidu, atkarībā no tā, kas pagatavots. Un esmu droša, ka mans bērns ir pieēdis pilnu punci. :)
Pēc kādas metodes bērniņu baro tu? Kāpēc? Kā izdodas?
P. S. Attēls no privātā arhīva - Ievai 7 mēneši, rociņā sausiņš. :) Pilnā gatavībā darboties. :)
Te kaut kur mamma bija rakstijusi,ka mazais aizrijas smagi ar risu galeti(hipp tasi ka risu cepumini),un pagruti bija dabut ara,jo vins tads lipigs. Ta ka jauzmanas.
Praktizējam BVĒ. Lai arī ar dažām atkāpēm. Parasti bērnam tomēr gatavoju atsevišķi (pašiem garšo ēdiens, kas kaut nedaudz satur sāli) un bērns pilnīgi pats nesēž (lai arī apsēdinot turās taisni).
Aizrīšanās ir bijusi. Tikai vienu reizi bērns atgrūda atpakaļ gabaliņu un vel kaut ko citu. Citas tādas ļoti vieglas formas aizrīšanās. Svarīgākais man - elpot un atcerēties, ka vispirms jāļauj pašam tikt galā. (Nu 5-10 sekundes man būtu maksimālā robeža, kad gaidītu.) Vienu reizi ar siekalām (spēlējoties) bija aizrijies tā, ka palīdzēiu. Ar ēdienu gan vienmēr tiek galā.
Varbūt esam steigušies, bet, kad ēdam, bērns pats lien klāt, cenšas tikt pie ēdiena, kad tiek, tad ņem to un ēd. Un ļoti labi zin, ko grib. Piemēram, aizvakar no mana šķīvja izņēma lielu (apmēram 15×10cm) jēra gaļas gabalu un lika sev mutē. Gabalam izņēmu vidū esošo kaulu un ļāvu ēst.
P. S. Varu ieteikt Holle ražotāja prosas standziņas. Pēc būtības uzpūsts prosas miltu (sastāvā 100% prosa) putra. Kad bērns sasiekalo, pārvēršas putriņā. To dodu kopā ar gaļu un dārzeņiem vai arī brokastīs, kad negribu vel tīrīt putru, kura, bērnam ēdot, parasti tiek izsmērēta pa visurieni.
Esmu lasījusi. Pamatdomu praksē jūs praktizējat lieliski. T.i., ja bērns gribēs, pats "atnāks" un paņems. Piedevām, tikai tad, kad spēs pats nosēdēt (tātad, ar aizrīšanos spētu pats tikt galā).
Piekrītu! 👍
Esmu pret bv esanu seit jau mineto iemealu del. Ne tapec berni neiemacitos(ari noveloti ne) est, ne tapec izaugtu kaut kadi ne-tadi. Tada mazosanas jau vien sanak.
Pietam es savam otrajam bernam esmu noverojusi tadu tendenci,ka vins visu baigi grib ierit,un daudz(varbut tik aktivi tapec,ka zobi viena pec otra nak,vai tapec,ka vienkarsi tads edeligaks ir). Lidz ar to pat ja lauju kadu maiziti est,tad dozeju gabalinus. Uzskatu,ka visam ir savs laiks, si vairak,pec manam domam, ir tada modes lieta,un katra mamma jau dara ka uzskata par pareizu. Gribi-baro ar kruti vai maisijumu,gribi -bve vai ne.
Jā, it kā zināma lieta, un tomēr - liki aizdomāties. 😉 Paldies!
Saprotu, ka mammām tas liksies traģiski, bet bērna ņemšanās ar rokām pa ēdienu, ķēpāšanās un smērēšanās ir lieliska attīstoša nodarbe. Ļaujiet viņiem ņemties pa bļodu ar rokām.
Tikai pirmajam sīcim kaut ko smalcināju, otrais un trešais ēda paši gabaliņus. Pārsvarā vārītus/tvaicētus dārzeņus, putras gatavoju tādas, lai var paņemt rokās (cepu plācenīšos). Neko neblenderēju. Aizrijušies nav neviens. Vairāk par aizrīšanos aizdomājos pēc tā gadījuma ar mācītāja Sproģa meitiņu (aizrijās skrienot ar ābolu, diemžēl nosmaka), savējiem nekad neļauju vienlaicīgi ēst un skriet. Esmu apguvusi pat pa punktiem kā rīkoties, ja kas tāds notiks. Cerams, ka nekad.
Es arī ļauju cūkoties, taču maltītes sākumā vai beigās, jo pati normāli neapēd neko. 😃
Paldies, ka padalījies! 😀 Mums ir bijušas dažas arī diezgan biedējošas aizrīšanās. Protams, vienmēr esam blakus, taču tāpat biedējoši. 😉
Parasti es daudz lasu, bet tā kā mums aktuālāks ir mammas piens, tad arī pagaidām nav nepieciešams par šo tēmu lasīt.. Esmu dažus rakstus palasījusi par BVĒ, bet kaut kā praksē vados pēc mazā un savām sajūtām 😀
bet ļoti patīk lasīt par šo tēmu citu ģimeņu pieredzes stāstus, jo nekad nevar zināt, kā būs ar citiem bērniņiem, vismaz ir kaut kāda informācija 😀
Es gan grāmatu esmu lasījusi,pie tam 2x,jo gaidot jaunāko dēliņu,atsvaidzināju zināšanas.
Raienam ir gadiņš - vēl baroju ar krūti, bet dodu ēdienu pēc pieprasījuma, kad pats to grib, piemēram, ja es kaut ko ēdu, to arī iedodu, neko nesmalcinu, speciāli negatavoju, jo viņš neko neatzina par labu esam... kad blenderēju, visu stūma ārā, rīstījās utt., bet kopš dodu pēc viņa pieprasījuma un izvēles, nav bijuši aizrīšanās gadījumi, ja kaut kas negaršo, izspļauj un pats atdod to sunim 😃 😀
bet es arī nebaidos dot viņam pašam ēdienu šķīvītī, kuru viņš reizēm izsmērē pa visām malām, lai tik mācās 😀 un pats papildus ēdienu sāka prasīt ap 10 mēnešiem, kad iemācījās sēdēt 😀 neesmu lasījusi nevienu grāmatu, neko tādu, tīri vados pēc dēliņa prasībām un savām sajūtām 😀
Abus dēlus piebaroju,kombinējot BVĒ un biezeņus. Gribas domāt,ka veiksmīgi,jo manā mammas pieredzē,par laimi,aizrīšanās nav bijusi.
Piebarot sāku,kad abi stabili sēdēja ( 5,5 un 6 mēn.vecumā). Jaunākajam puikam BVĒ ir vairāk,jo zobu laikā ēd tikai to,ko var pats paņemt rokās. Tad cepu plāceņus,kotletes un pankūkas ( dārzeņi+gaļa,auzu pārslas+augļi utt,utt,cepeškrāsnī,bez sāls un cukura),svaigus dārzeņus,augļus,gaļu gabalos. Ēd ļoti smuki un bez "cūkošanās". Zobi 8 . Smalcinātu dodu,kad gribu,lai paēd konkrētā laikā- kad plānots iziet,izbraukt. Smalcinu arī tikai ar dakšu saspaidot.
1.bildē-kartupeļu,kabaču plācenis ar tītara gaļu.
2.bilde smalcinātas pusdienas šodien. Frikadeļu zupa.