Bērna attīstība ir viens liels lēciens

Jūs esat redzējušas tās multenes, kurās plikus bērniņus mammas pamet gaisā, lai noķertu jau apģērbtus? Apmēram līdzīgas sajūtas mani pārņem, audzinot Ievu – viena kustība, un viņa atkal ir paaugusies. Kļuvusi citāda. Es viņu uzmetu augstu gaisā, lai noķertu lielāku, gudrāku un prasmīgāku.

Mana meita ir no ašajiem bērniem. Visas prasmes demonstrēja agrā vecumā, taču gana pārliecinoši un stabili, lai vecākiem nerastos lieki jautājumi – varu un viss! Katrai prasmei tika veltīts kāds laika posms, īsāks vai garāks, lai tikai vēlāk, līdzīgi kā pa kāpnēm, sasniegtu nākamo pakāpienu. Nekādu pārlecienu, paslīdēšanas vai atkrišanas atpakaļ. Solīti pie solīša augšup.

Velties Ieviņa sāka 3 mēnešu vecumā, varbūt pat mazliet pirms, precīza diena nav atzīmēta. Tieši ar velšanos iesākās Ievas ašais attīstības ceļš. Atceros, kā stāstīju meitas ārstei, ka mazulīte veļas. Daktere jautā – uz sāniņa? Es atbildu – nē, no muguras uz vēdera un atpakaļ. Ārstei lielas acis un izbrīns sejā.

Pirmā reize, kad ievēroju, ka Ieviņa uz grīdas sākusi pārvietoties, bija nedēļu pirms 5 mēnešu jubilejas, kad arī simboliski uzņēmu foto, kurā redzams, ka dupsis jau ir kaut kur aizbraucis. Jāpiebilst, ka diži liela līdēja, šļūcēja vai airētāja meita nebija. Atskaitot dažas atsevišķas epizodes, viņa cītīgi gaidīja dienu, kad mācēs rāpot, lai “dotu vaļā” ar pilnu jaudu.

Starta signāls rāpošanai tika saņemts starp 6 un 7 mēnešiem. Šajā pašā laikā tika uzsākta arī sēdēšana - vien pāris nedēļu pirms. Arī mēģinājumi patstāvīgi apsēsties ir iemūžināti. Rāpošana bija stabila, droša un ātra. Pirmajā reizē meitiņa mērķtiecīgi devās uz otru istabu, kuru pirms tam apciemoja ļoti reti. Liekas, tā viņai šķita kā aizliegtā zeme, kas beidzot kļuvusi aizsniedzama. Ar šīs prasmes apgūšanu arī sākās mana īstā dzīve mātes lomā, jo nu miera vairs nebija nedz viņai, nedz man - pieauga traumu risks, tāpat arī viņas vēlmes un vajadzības. Taču arī prieki dubultojās. Varbūt pat trīskāršojās.

“Atkodusi” pasaules iepazīšanas un kustības priekus, ļoti agri, jau 7 mēnešu un 1 nedēļas laikā (šo zinu precīzi) Ievuks sāka stāvēt uz savām kājiņām. Jau pāris dienu iepriekš nojautu, ka tūlīt, tūlīt tas notiks, jo ik pa laikam mazais censonis mēģināja izslieties, atbalstoties pret kādu rotaļlietu vai manu kāju. Un tad pienāca reize, kad tas beidzot izdevās. Tas bija gluži parasts rīts, kad meitiņa aizklumpačoja pāri gultai līdz galdam, uzlika uz tā rociņas un…piecēlās kājās! Viņas prieks bija tik neizmērojams, ka meita pat nekustējās, tikai stāvēja un smaidīja, kamēr es uzņēmu zīmīgo foto, kurš ir kaut kur nozudis, atstājot "otro variantu" - tā brīža foto ar aizgrieztu sejiņu. Pēc šīs reizes sekoja vēl daudzas, daudzas citas – pie gultas, skapja, stikla galdiņa un radiatora. Bet tā pirmā bija un paliks īpaša.

Ap šo laiku parādījās arī pirmie “mammmmmma” un “te-te”.

Tieši vienu dienu pirms 9 mēnešu jubilejas, Ieviņa pirmo reizi stāvēja bez turēšanās istabas vidū. Stāvēja, spēlējās ar mantām un aplaudēja pati sev. Tajā dienā bijām ciemos pie vecmammas un šo prieka mirkli varējām dalīt ar viņu. Vispār sajūta ir tāda, it kā viņa nevien atlaistu galdu, krēslu vai skapi, bet arī mani. Tik patstāvīga vienas dienas laikā…

10 mēnešus atzīmējām ar prieku sirdī par to, ka pirmie soļi ir sperti. Nedroši, pat bīstami, taču ļoti, ļoti mīļi.

5. augustā, kad meitai bija 10 mēneši un nepilnas 2 nedēļas, es uzņēmu video, kurā redzams, kā viņa noiet 10 soļus. Tas bija tā brīža rekords, kuru pamanījos “uzķert”, pat brīnos, kā no sajūsmas neizmetu telefonu no rokām. Kājeles vēl trīcēja, finālā gaidīja kritiens, taču tas bija kas tik varens, ka lika man smaidīt visas dienas garumā.

Runājot par agru attīstību – mūsdienās, lielākoties, bērni attīstās ātrāk. Visgrūtāk to pieņemt ir vecāka gadu gājuma cilvēkiem, pati pieredzēju lielu šausmināšanos. Ārste daudz nesatraucās, protams, ieteica neko nestimulēt un neveicināt, ko mēs arī nedarījām. Mūsu gadījumā interesantas vides izveide rāpošanai “nestrādāja”, jo viss, kas tika nolikts uz grīdas, tika izmantots, lai uz tā atspiestos un izslietos kājās. Manuprāt, ir svarīgi raudzīties, kā bērniņš jūtas, kā reaģē un “atbild” organisms, lai, piemēram, neveidotos līkas kājas. Es no sirds ticu, ka mazulis pats zina, kad pienācis īstais laiks, un mums bez pamatota iemesla viņa ritmā nav jāiejaucas. Redzēju, cik organiski un pakāpeniski Ievuks apguva visas pamatprasmes, jutu, ka viss notiek pareizi un tā, kā tam ir jānotiek. Uzskatu, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš tieši drošas vides izveidei - asie stūri, bīstamie priekšmeti, vadi, priekšmeti, ko aizķert, galdauti, kurus novilkt, utt.

Tagad Ievai ir teju 13 mēneši. Veidojot šo rakstu, skatos bildes, un jūtu, kā acīs sariešas asaras. Viņa vairs nerāpo, skrien pa lauku bez aizķeršanās un lieliem kritieniem, pieturas pie manis tikai tad, kad vēlas, lai tiktu paņemta klēpī. Viņi izaug tik ļoti, ļoti ātri… Kādā brīdī atraugu dvielītis pēc mazgāšanas tīrs tiek ielikts skapī, sedziņa, kas tika paklāta uz grīdas, vairs nav vajadzīga un muzikālais karuselis tiek sadalīts pa detaļām. Lai gan es vēl tagad atceros vakaru, kad viņa pirmo reizi pastiepa rociņu, lai tam pieskartos...

Bērna attīstība ir viens liels lēciens. Un es varu vienīgi cerēt, ka būšu klāt, lai uzķertu, kad tas būs vajadzīgs.