Beidzot sākam draudzēties ar POO!:)

Meitai pirmo podiņu nopirku uz gada jubileju. Neplānoti, bet sanāca kā vēl viena papildus dāvana.:) Gandrīz gadu pods tika izmantots kā mantu kaste, spēlējoties, sēdinot lelles, lāčus un citus zvērus, bet pati atteicās sēsties virsū vai arī pāris sekundes pasēžot muka prom no poda. Neuzspiedu ar varu. Tika piedāvāts arī brāļa vecais podiņš un vēl viens cits nopirkts (pēc dizaina un augstuma mazliet lielāks) bet nekā!:( Gandrīz gadu visi trīs podi bija tik dzīvokļa interjera sastāvdaļa. Tik šogad vasarai sākoties, kad pa dienu pamperi ģērbu tik pa retai reizei, meita sāka izrādīt interesi par podu. Protams, daudzas reizes uz grīdas un dīvāna tika uzslaucītas peļķes... Meita podu sauc par Poo.

Lielās darīšanas podā pirmo reizi izdevās ciemos esot. Mājās gan vēl bieži nesānāk notrāpīt laicīgi podā... Mazās darīšanas jau gandrīz veiksmīgi apgūtas. Tik pēdējās nedēļas slimība lika biežāk ģērbt pamperi, jo pāris dienas bija augsta temperatūra...

Viss nāk ar gaidīšanu un pacietību, un gan jau drīz uzsākot bērnudārza gaitas arī podiņš kļūs par ikdienas sabiedroto un pamperi tika aizmesti prom!:)

Diendusu bieži izguļ sausu uz mitruma necaurlaidīgā paladziņa, kuru var mazgāt un lietot atkal un atkal. Kalpoja vecākajam brālim un tagad arī meitai.

Dēls podiņmācībā bija ātrāks. Pamperus nelietojām jau pusotrumēnesi pirms viņa 2 gadu jubilejas. Un pat atceros to mirkli, kad dēls aizmeta tālu prom pamperi un atteicās to ģērbt.:) Un uzsākot bērnudārza gaitas nebija problēmu ar slapjām biksēm.

Podiņmācībā galvenai ir pacietība un laiks!:)