Beidzot guļ pati savā gultiņā

Tas notika tad, kad meita tam bija gatava, nevis tad, kad vecāki mazo vēlējās “izfīrēt” no gultas, lai pašiem vairāk vietas. Tas notika mierīgi un bez bļaušanas – tā vienkārši, viena vakara laikā.

Par to, ka meitiņai vajadzētu gulēt savā gultā, tika spriests vairākkārtīgi. Bija arī daži neveikli mēģinājumi, kuros atklājās tas, ka ne tikai meita nav gatava pamest vecāku silto “ligzdiņu”, bet arī vecāki nemaz nevēlas gulēt bez tā siltā un smaržīgā ķermenīša blakus, kurš guļ ar mums kopš četru mēnešu vecuma – par spīti tam, ka abi skaļi pukstējām par šauro vietiņu gultā un meitas kājām uz sejas, patiesībā mēs abi viņu ar prieku ņēmām pie sevis.

Nē, mēs neesam tā ģimene, kurā bērns kaut ko pajauc vai bojā. Mazulis mūsu gultā neveidoja šķēlumu, bet tiltu vienam pie otra. Viņa ir tā, kas mūs vieno fiziski, tādēļ liekas tikai loģiski, ka meitas klātbūtne naktsmiera laikā tikai radīja tādu kā pilnības un pabeigtības sajūtu. Kā viens vienots organisms.

Protams, ka vecākiem ir nepieciešams laiks divatā, taču gulēšana ar mazuli neko nemaina un neietekmē, ja vien abi ir gana radoši un vēlas atrast laiku, lai pabūtu kopā. Bet tas jau ir cits stāsts, tāpat kā diskusija par to, vai bērnam vispār ir vajadzīgs atrasties vecāku gultā, bet šoreiz - ne par to.

Kādā brīdī es sapratu, ka meitiņa ir izaugusi liela. Nu tā, vienā mirklī. Kā nekā - tūlīt jau gads un divi mēneši. Un tad es sajutu, ka jāsper pirmais solis ceļā uz viņas patstāvību – jāguļ atsevišķi. Iepriekšējās meitas histērijas gan bija mani mazliet iebaidījušas, taču zināju, ka kādā brīdī šī lieta tāpat būs jārisina. Jau dienas laikā pārnesu gultiņu uz otru istabu, kur netraucēs nervozs tētis (ja nu sākas skaļas raudas) un nebūs citu blakus faktoru, kas novērstu uzmanību no gulēšanas. Visu dienu ļoti satraucos, sapratu, ka, ja nu reiz ir izlemts, man pie sava lēmuma jāturas stipri un neatlaidīgi.

Nogaidīju, līdz mans bērns ir patiešām noguris, un tikai tad uzsāku midzināšanu. Uzvilku pidžamiņu, iedevu pieniņu, tad knupīti, ieliku gultiņā, iedevu viņas mīļo sedziņu, glaudīju galviņu un teicu:” Aiju, aiju”, ko vienmēr saku, kad guldinu ratos. Pārmaiņus sēdēju un stāvēju pie gultiņas, klusi stāstīju, ka mamma tepat vien būs, runāju par to, kā ar tēti pirkām viņai šo gultiņu, cik labi būs, ja viņa tagad gulēs pati.

Protams, iesākumā mazā domāja, ka tā ir kāda rotaļa. Tad centās uzcelt kāju uz apmales un no gultiņas izkāpt. Kādā brīdī pat plēsa manus matus, apgūlusies spārdīja gultiņu ar tādu spēku, ka likās – salauzīs. Meta knupi no gultiņas uz grīdas. Bet neraudāja un nebļāva, tikai cieši skatījās man acīs un, ik pa brīdim ķiķinot, skatījās, kā es reaģēšu.

Ātri vien viņa saprata, ka mamma nespēlējas. Nogurums ņēma virsroku, un viņa atkal un atkal nogūlās uz puncīša, dupsi gaisā uzslējusi. Tad atkal rāvās kājās, līdz es viņu maigi apguldīju.

Midzināšana ilga vien 45 minūtes. Nākamajā dienā Ieva pati aizmiga savā gultiņā arī pusdienas laikā, pēc tam ir šādi nogulējusi vēl divas naktis, iemiga arī šodien pa dienu. Redzu, ka viņa saprot, kas darāms, vairs neprasās laukā, ilgi necīnās. Esmu ievērojusi, ka varu no gultiņas mazliet attālināties, un viņa uzreiz vairs nelec augšā. Diži liela galvas vai muguras glaudīšana arī nav vajadzīga, tikai tuvība.

Domāju, ka šis ir pirmais solis, lai mēs veiksmīgi uzsāktu arī zīdīšanas pārtraukšanu, jo viņas aizmigšana gultiņā mani atbrīvo no tā mokošā momenta, kurā bērns cenšas noraut visas manas drēbes, lai tiktu pie krūts. Vēl tikai jānoslēpj spilvens, uz kura viņu parasti guldu, kad baroju, jo šobrīd meitiņa ieķeras tajā un bļaudama velk pie manis, lai kur es arī tobrīd nebūtu. Un tad viss ir skaidrs – mammu, es gribu pienu!

Atgriežoties pie gulēšanas – es nevaru teikt, ka man ir ļoti viegli. Pirmajā naktī gultiņu atvilku atpakaļ uz mūsu istabu, un barojot lielajā gultā, cīnījos ar balsi, kas manā galvā teica – atstāj viņu sev blakus. Nē, es nepadevos. Un pirmo reizi negaidīju, kamēr mazā pēc barošanas aizmigs, bet pārcēlu uzreiz. Kāds pārsteigums mani sagaidīja, kad visas trīs reizes viņa bez problēmām aizmiga savā gultā. Agrāk tas vienmēr beidzās ar lielu raudāšanu un lēkšanu kājās.

Jā, man pietrūkst tā mazā ķermenīša, ko apskaut pa nakti, to mazo kājeļu uz manas sejas, tās mazās plaukstiņas, kas pliķē, modinot. Ir skumji, ka šo brīžu, kad var vienkārši būt kopā un elpot viņas smaržu, kļūst arvien mazāk. Bet es to kompensēju ar papildus tuvības mirkļiem dienas laikā – vairāk buču un ilgu apskāvienu. Un ziniet ko? Viņa pirmo reizi man to ļauj. Nu tā, mazdrusciņ. :)