Autosēdēklītis auklīte

Mūsu piedzīvojumi, kuru galvenais varonis ir autokrēsliņš sākās jau no pirmajām dzīves dienām.

Katrīnei, kā jau katram mazulim bija laiks, kad viņa nevarēja mierīgi pagulēt. Mēs ātri konstatējām, ka viņa šajā laikā aizmieg, tad, kad brauc ar mašīnu. Tā nu laiku no 18.00 līdz 21.00 Katrīne tika vizināta ar automašīnu pa ciemata ielām, bet pēctam istabā gulēja savā autokrēsliņā.

Kad piedzima Gustavs, mēs jau zinājām, ka ir tāds mazs noslēpums kā panākt, lai mazulis kam ir kliegšanas laiks , aizmigtu.

Mēs diezgan daudz braucam uz dažādiem pasākumiem un autokrēsliņš ir kā miega zāles, kā sākam braukt acis ir ciet.

Tā kā Gustavs uzskata, ka jau ir pieaudzis, pie pirmās iespējas mēģina iesēsties Katrīnes sēdēklītī. tad protams ir strīdi un kašķis. Jo viņš jau nav vairs bēbis, bet Katrīnei nav sava krēsliņa, bet Gustava krēsls jau ir par mazu.

Neatkarīgi kam taisnība, bez ķircināšanās nekur. Vislabāk ir tad, kad Gustavs brauc uz dārziņu kopā ar tēti, bet Katrīne uz skolu vēlāk, tad nav jādala pieaugušo bērnu atribūts. Tā kā mūsu izbraukumiem ir pievienojies arī mazākais brālītis, trim krēsliem vietas vairs nav, tad Katrīnei tiek liels spilvens, bet Gustavs ar pilnām tiesībām lieto Katrīnes sēdekīti.