Aug buciņš, aug radziņi

Tagad, kad līdz brīdim, kad tik drīz jāatgriežas darbā, mani pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses, ļoti gaidu mirkli, kad varēšu atgriezties biroja apritē, jo darbs ir kā sava veida atpūta, bet no otras puses – mājās tomēr ir tik forši.

Taču ir brīži un dienas, piemēram, kā šodiena, kad jūtos izpumpējusies. Abi razbainieki piecēlušies jau pirms plkst. 7.00 un par diendusas gulēšanu pat nedomā. Nelīdz ne garas pastaigas, ne dzīvošanās pa rotaļu laukumiņu. Šķiet, ka viņi kā mazi vampīriņi ir izsūkuši visus manus spēkus un no tiem barojas. Varētu pat teikt, ka tagad, kad Fejiņa pamazām pietuvojas savai 2.dzimšanas dienai, jūtos daudz, daudz nogurušāka nekā laikā, kad pusi nakts pavadīju ar viņu uz rokām, ucinot un barojot.

Augot Fejiņai, kā mazam ežulim parādās aizvien jaunas, asas adatiņas. Kopš aizvakardienas esmu piefiksējusi jaunu meitas niķi. Tiklīdz viņai kas nepatīk, vai pēkšņi iegribas dabūt to, kas ir rokās brālim, viņa savu četrus gadus vecāko brāli nežēlīgi plēš aiz matiem un kniebj. Sakiet gan, kur tāds mazs susuriņš varētu samācīties tādus pigorus, ja ar citiem bērniem saskarsme ir samērā minimāla, savukārt brālim nekad šādi niķi nav bijuši? Stāstu, ka tas ir slikti, ka tā nedrīkst darīt, jo brālis ir labs “pai, pai”, bet ko Fejiņa? Viņa piecērt kāju, sāk spiegt kā sirēna un rausta, kniebj savam brālim vēl vairāk.  Teikšu, kā ir. Šajās situācijās jūtos gandrīz vai bezpalīdzīga, jo ar ko tādu saskaros pirmo reizi. Ko darīt?

Te es no savas bērnības atceros kādu gadījumu, kad viens puika darīja pāri manam brālim. Es vainīgajam iekrāvu pa galvu, pēc tam apmierināti pasakot – nu, redzi, cik forši ir, kad tev kāds iesit? Tagad gan bērnība ir aiz muguras un tik skarbas pāraudzināšanas metodes nepiekopju. Feijņai neesmu ne kniebusi, ne rāvusi aiz matiem. Arī brālis, neskatoties uz to, ka Fejiņa tam dienā var uzbrukt neskaitāmas reizes, māsai nav atriebies.

Otrs ieradums, kas parādījies Fejiņai, ir spiegšana. Uh, kaut ko tik skaļu un spalgu es vēl nekad nebiju dzirdējusi. Vīrs saka, ka meitenēm jau tas esot raksturīgi – viņas daudz spiedzot. Bet kaut ko tādu manas ausis ilgi neizturēs. Tiklīdz nevar kaut ko dabūt, tiklīdz ar kaut ko nav mierā, tiklīdz kāds nepievērš uzreiz uzmanību, tā ir tāāāāāāds spiedziens, ka to noteikti sadzird visi no viena Rīgas gala līdz otrajam. Šodien pat vaicāju kaimiņam, vai neesam jau apnikuši ar spiegšanu un kliegšanu.

Tā pamazām gatavojamies Fejiņas pirmajai dienai dārziņā, un esmu pārliecināta, ka septembrī meita no dārziņa pārsnesīs jaunus niķus un stiķus. Būs ko turēt.