Atvadas no vecāku gultas

Klinta (1,5) ir mūsu ar vīru pirmais bērniņš, tāpēc itin bieži mēs darām ko tādu, kam apkārtējie it nemaz nevēlas piekrist:) Arī Klintas gulēšanas paradumi jau no pašiem pirmsākumiem tika pavadīti ar stāstiem par bērniem, kurus vēlāk nevarot dabūt laukā no vecāku gultas, taču, spītējot omītēm un citām māmiņām, ļaujoties slinkumam un ilgākam miegam, mēs tomēr lēmām, ka Klinta gulēs ar mums kopā lielajā gultā. 

Mēs arī nopirkām bērnu gultiņu, ko ar vienu malu pielikt klāt lielajai gultai, paskaidrojot Klintai, ka tā ir aizliegtā zona rotaļām, tur drīkst gulēt tikai tad, ja Klinta ir ļoti labi uzvedusies. Un tā Klinta šo 18 mēnešu laikā ik pa brīdim rāpoja uz savu gultiņu, lai kādu brīdi tur pabūtu, paspēlētos, papētītu isabu no cita leņķa vai trenētu pietupienus, turoties aiz gultas malas.

Pirms nedēļas Klintas viesošanās savā gultā pārauga 3-4 miega stundās. Pēdējās 2 naktis mazā ir pavadījusi tikai tur, vakarā aizrāpojot uz savu gultiņu (katru reizi pasmaidu par to, ka līdzi tiek paņemts arī lielais zaķis un 2 grāmatas), bet no rīta nākot atpakaļ pie mums (arī ar zaķi un grāmatām).

Esam ļoti lepni par mazo gulētāju un arī priecīgi, ka esam iztikuši bez strīdiem un asarām, pierunājot Klintu gulēt atsevišķi.  Man vēl aizvien nedaudz pietrūkst viņas vaigs līdzās manam un mazo rociņu, kas naktī apķer, taču, cienot meitas izvēli, es būšu stipra!