Atvadas no knupīša. Mūsu stāsts.

Lai gan šķita, ka šis mirklis nekad nepienāks, beidzot tas ir noticis – Ieviņai vairs nav knupja. Kaut gan centos to izdarīt pašas spēkiem jau agrāk, man vienmēr pietrūka gribasspēka un apņēmības, vieglāk bija iedot prasīto. Taču manu attieksmi mainīja zobu higiēniste, kura brīdināja, ka ilgākai knupīša lietošanai var būt sekas, par kurām negrib dzirdēt neviena mamma. Ieslēdzu veselo saprātu, pašdisciplīnu un divkāršu mīlestības spēku, lai paveiktu lielo un ilgi plānoto misiju – atbrīvotos no knupīša.

1. diena. Pirmo reizi mūžā Ieva apmeklē zobu higiēnistu. Pēc apskates vienojamies, ka knupīti vajadzētu noņemt, lai neveidojas greizs sakodiens. Ārste iesaka atradināt pamazām, nogriežot no knupīša mazus gabaliņus. Par šo metodi biju domājusi jau iepriekš, nopriecājos, ka tieši to mums arī iesaka. Pārnākusi mājās, konsultējos ar meitiņas tēti. Esam vienisprātis, ka pienācis laiks no knupīša atvadīties. Tūdaļ nogriežam gabaliņu. Meitiņa par pārmaiņām tikai pasmejas, saņemot “jauno” māneklīti, un mierīgi aizmieg gan pa dienu, gan vakarā.

2. diena. Turpinām apgriezt knupi. Ļoti cenšos to nedot pa dienu, bet Ieva sajūt pārmaiņas un visu dienu ļoti niķojas. Saka, ka grib gulēt, prasa knupi, taču neguļ. Māneklīti meklē katru reizi, kad piemeklē kaut mazākais niķītis. Kad pasaku – nav - ļoti pārdzīvo. Nolemju bērniņu nemocīt, dot to, kas ir. Ievēroju, ka šādam apgrieztam knupītim ir mazāka piekrišana.

3. diena. Dodoties ciemos, pirmo reizi knupi atstājām mājās. To gan vēlāk nožēlojām, jo vakarā, ejot mājup, sākās ļoti sirdīgas raudas, kuru laikā meitiņa prasīja arī knupīti. Tādēļ pusi ceļa tika nesta uz rokām. Tad gan visi niķi aizmirsās, pat sniegputenis likās interesants. Sākas problēmas ar diendusu – knupis ir apgriezts tik daudz, ka kļuvis nepatīkams un zaudē savu funkciju, tādēļ Ievai ir grūti iemigt. Ilgi mētājas un grozās, bet beigās tāpat iemieg. Kopsummā uzvedas labi, sāk knupīti prasīt un meklēt retāk.

4. diena. Diendusu neguļ nemaz, vakarā grūti iemidzināt – bez ierastā knupīša īsti neprot aizmigt. Dienas laikā uzvedas arvien labāk, pierod pie jaunajiem apstākļiem, niķojas mazāk. Jaunums – bieži pati māneklīti aizmet prom. Tad arī necenšos iedot. Lai gan grūti iemidzināma, naktī guļ pārsteidzoši labi – reizi pusgada laikā noguļ sešas stundas no vietas.

5. diena. Uzvedas labi, māneklīti telpās neprasa un nemeklē, diendusu neguļ nemaz, laukā ratos ir grūti – pēc pastaigas ir nogurusi, staigāt vairs nespēj, ratos sēdēt negrib un bez knupīša aizraudās līdz pat histērijai, kamēr tiekam līdz mājām. Grūti iedomāties, kā viņai palīdzēt nomierināties, jo laukā salā neko ēdamu dot nevēlos, turklāt rokās ir biezi cimdi, kas neko neļauj satvert. Cik spēju, tik nesu rokās. Turpmāk ejam pastaigās mājas tuvumā.

6. diena. Uzvedas labi, pirms miega vēl prasa knupi, guļ slikti, jo knupis vairs mutē neturas – kļuvis pārāk maziņš. Pēc ilgas staigāšanas pa lauku aizmieg arī pusdienas laikā, turot māneklīti pie mutes ar rociņu. Vakarā iemidzināt ir attiecīgi grūtāk, tādēļ midzinām abi divi kopā lielajā gultā. Ievēroju, ka meita pie krūtīm pirms nakts miera sāk uzturēties nedaudz ilgāk. Es to prieku arī neliedzu, bet ar vienu noteikumu – pie krūts aizmigt nedrīkst, jāmācās iemigt pašai.

7. diena. Pirms miega ir ļoti niķīga, liekas, tas tādēļ, ka knupīti knapi var paņemt mutē, noturēt arī grūti. Iemieg ar lielām grūtībām, bet bez knupīša vēl nē. Atskaitot iemigšanu, dienas tiek aizvadītas pilnībā bez māneklīša un ļoti mierīgi - gan laukā, gan arī niķu laikā. Knupīti meita vairs neprasa, atceras par to vienīgi esot gultiņā.

8. diena. Knupis ir “izbeidzies”, mutē paņemt vairs nav iespējams. Pēc viņas lūguma iedodu, lai pati redz, ka knupītis nekur nav pazudis, vienkārši kļuvis nelietojams. Pagaidu, līdz pati aizmet prom, tad vairs neprasa. Pusdienas laiku neguļ. Nakts vidū knupis aizkrīt aiz gultas, tur arī atstāju. Kad pamostas, dikti raud, bet ļoti īsu brītiņu. Iedodu krūti, paglaudu, un viņa nomierinās. Guļ bez knupja.

Šobrīd ir pagājušas četras pilnas dienas, kopš mūsu mājās vairs nav neviena knupīša. Ir teju vai tāda sajūta, it kā tāda nekad nebūtu bijis. Ieviņa ir iemācījusies nomierināties pati, arī laukā pamazām mācamies visu sarunāt mierīgā ceļā, un tas izdodas. Pirms nakts miega Ieviņa tiek pie krūts, pēc tās iemieg ļoti viegli, arī nakts laikā izlīdzos ar pieniņu, lai viņa atkal iemigtu. Jāpiebilst, ka tā darīju arī līdz šim.

Vienīgā problēma – meitiņa neguļ diendusas. Nespēj iemigt, meklē kaut ko, īd, mētājas, cenšas no gultiņas izkāpt, lai gan redzu, ka miedziņš nāk. Esmu turējusi gultiņā ļoti ilgi, midzinājis ir arī tētis, esam centušies pat ieaijāt uz rokām, dziedāt dziesmiņas. Vedām arī laukā, lai izskrienas līdz bezspēkam. Bet tas ir līdzējis tikai divas reizes. Noteikti centīšos viņu noturēt laukā vēl ilgāk, jo izskatās, ka laiks mūs turpmāk lutinās mazliet vairāk.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka šāda metode man ļoti patika – likās saudzējoša gan vecākiem, gan arī bērniņam. Mums visiem bija laiks aprast ar lielajām pārmaiņām, pārlieku nesteigties. Nākamajā reizē noteikti rīkotos tieši tāpat.

Un kā Jūs atvadījāties no knupīša?