25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 5
Martā saņemot zvanu par to, ka Klinta ir sagaidījusi savu rindu PII, biju sajūsmā! Esam bijušas bēbīšu skoliņās, dažādās rotaļu grupiņās, meita mīl bērnus, tāpēc noteikti izbaudīs laiku dārziņā,
Īsi pirms 1.septembra biju pārbijusies, vai Klintai dārziņā nebūs par grūtu.
Oktobrī man ir skaidrs, ka ceturtdien jāiet pie direktores pārtraukt "dārziņošanos". Šī mēneša laikā Klinta dārziņā bijusi 3 reizes, no kurām palika ur tikai 2. 3.neizturēju ne es, ne vīrs, redzot, ka bērns karājas tēta kaklā, turoties tikai ar mazajām rociņām un savā valodā lūdzoties neatstāt viņu te. Viņa muka no audzinātājas, no mantām un izskatījās tik nelaimīga, ka atliku visus savus darbus, lai tikai redzētu savā bērnā mieru par to, ka vecāki noteikti būs līdzās.
Kādai mammai šķitīs, ka esam zaudējuši bērna iegribai, bet es to saukšu par "ieklausīšanos savā sirdsapziņā". Jā, es gribēju PII, lai Klintai attīstītos runa, taču es negribēju redzēt viņu 2 nedēļas slimojam pēc katras reizes dārziņā. Es negribēju 12 "savākt" bērnu ar tukšām, pārgurušām acīm, zilumiem uz mugurām, skrāpējumiem uz kājiņām un asiņojošu degunu, dzirdot no audzinātājām, ka bērns pat neesot kritis, tikai rotaļājies visu laiku. Man sāpēja, kad bučoju mazās, pārsalušās un slapjās rociņas, jo pirms bērnu atdošanas vecākiem audzinātājas viņiem izdomājušas mazgāt rokas aukstā ūdenī. Es nesapratu, kāpēc mans bērns, kuram dārziņā līdz 12 bija pareddzētas 2 ēdienreizes, bija šausmīgi izbadējies un izslāpis , un to, kāpēc es tik ļoti iekšēji pretojos katrai reizei, kad Klintai bija jābūt dārziņā.
Esmu bijusi slikta mamma, izvēloties darbu bērna labklājības vietā, un ļoti nosodu sevi par tām dienām, kad Klintu tomēr tur atstāju, taču tagad ir miers, visi darbi ir malā, bērns ir līdzās, un atkal jau smaidīgs, omulīgs, ar nedarbiem acīs:)
Akdievs, kā es Tevi saprotu! Mana meitiņa vēl neiet bērnudārzā, bet tās sajūtas, emocijas un pārdomas, kas "sit cauri" rakstam, liekas tik tuvas un pazīstamas. Vēl neesi gatava mazo atlaist. Man ir tāpat. Gribas darbu, brīvu laiku vai vēl ko citu, bet, kad tas brīdis pienāk, ir miljons iemeslu un problēmu, kāpēc NĒ. Un sev pārkāpt nav viegli. 😉 Bet kādreiz tas notiks, mūžīgi jau mēs viņas klēpī nenoturēsim. 😃 😉
Veiksmi Jums nākotnē! 😀
ari ta varetu but
Redziet, tomer reti kad 2 gadnieks ir spejigs normali iekusties darzina vide. Tomer vismaz 3 gadi ir istais laiks, lai saktu.
Meita bērnudārzā iet tagad otro mācību gadu. Kā jau mazākais bērns ģimenē (kaut arī tikai 2 bērnu ģimenē), ir tas luteklītis un visas kaprīzes tiek apmierinātas, reizēm pat tikai tādēļ, lai iegūtu mirkli miera un klusuma. Bērnudārzā patika, protams, nepatika palikt vienai. Es "sēžu mājās", līdz ar ko arī pašai bija jocīgi, ka 2 gadus esam turpinājušas būt "2in1" (jo kaut kā sagadījies, ka rokās meitai allaž paticis vislabāk), bet te esmu viena, darbus daru viena, visur eju viena. Šociņš. Un kopumā tas rezultējās tajā, ka bērns ilgāk kā nedēļu bērnudārzā nebija, jo, kā iesnu pazīmes, tā turu mājās. Un viņa prasījās, gribēja iet, tik es viņu redzēju allaž neveselu. Šogad uzsākts otrs mācību gads, mainījušies apstākļi (telpas, personāls, vairums bērnu), es turpinu "sēdēt mājās", bet jau stipri nogurušāka, jo jāuzspēj vēl katru dienu lielākais pa treniņiem izvadāt, izmācīties līdz mazais mājās pārrodas un nepiepalīdz rakstīšanā/zīmēšanā/lasīšanā, bērnam tāpat pēc 3 dienām parādījās iesnas, taču šoreiz mani tas neuztrauc un šoreiz arī neuztveru bērnu neveselu, jo viņa izskatās tik priecīga, izejot no mājas,, kaut arī no rītiem personības sadursmes mums ir gana spēcīgas. Principā jau viss ir attieksmē un gaidās. Savā nu jau 7. bērnudārza gada pieredzē redzu, ka visgrūtāk ir vecākiem, kuri gaida no bērnudārza to, ko piedāvā bērnam mājās, nesaprotot, ka bērnudārzs nav mājas, taču nekad arī nav tā, ka kādam bērnam speciāli un apzināti tiek kaitēts.
Sveiki! Te izklausās, ka mamma nav gatava bērnu laist dārziņā! 😀
Saprotu, ir grūti, un piekrītu lauvinja komentāram, jo man bija tā pat, man nepatika auklīte man nepatika viena no audzinātājām, un sajūtu līmenī bērns to juta, es par to skaļi nerunāju, bet bērn jau jūt mūsu emocijas. Šajā grupā bērnam gan sanāca iet tikai 2 mēn (gada beigās uzņēma), no kuriem kopā dārziņā pavadīts tika apmēram mēnesis (dēļ slimošanām), tad bija vasaras pārtraukums un jauna grupiņa ar ļoti foršām,mīļām audzītēm un auklīti un, gan es ( vārdu ES es īpaši gribētu izcelt), gan bērns pieņēma dārziņu.
Ja Jūs uzskatiet, ka bērnam tā ir labāk, tad tā arī vajag darīt, jo mums tie bija apmēram 2 mēneši, bet jums vēl viss mācību gads priekšā! Veiksmi!👋
Var gadīties, ka tā bija arī mūsu gadījumā, nezinu. Varbūt biju idealizējusi dārziņu, ticot, ka meita tūlīt sāks runāt, no rītiem pati man prasoties uz dārziņu, bet beigās pati vien mazo nobiedēju.
Varbūt nevis bērns nav gatavs bērnudārzam, bet vecāki? Starp citu bērni ideāli jūt vecāku satraukumu un bailes.....