Atkal mēnesis riņķī. Atkal pie ārsta

FejuFeja
FejuFeja 20. aprīlis 2017 10:52
617

Ir dienas, kad vienkārši trīc rokas, nav spēka un viss, ko gribās darīt, ir raudāt, raudāt, raudāt. Ir tikai tāds nieks – es vienkārši vairs neprotu raudāt.

Šodien bija meitiņas ikmēneša vizīte pie ģimenes ārstes. Smejoties tās saucu par svara vērošanas klubiņu. Aug buciņš, aug radziņi. Šī bija pirmā reize, kad medmāsiņai nācās ļoooti pacensties, lai meitu nomērītu un nosvērtu, jo sācies tas periods, kad, tiklīdz mamma no acīm projām, sākas lielā histērija un kliegšana. Un tas nav viegli.

Meitiņai aprit pieci mēneši, bet mainījies ir tikai fakts, ka mazulīte paaugusies garumā, platumā un pieņēmusies svarā. Un tas arī viss. Nekādas intereses par velšanos. Nav pat pazīmju, ka tas varētu mazo interesēt. Esam bijuši gan pie neirologiem, gan rehabilitologa, gan ķirurga, uz neskaitāmām sonogrāfijām un vēl un vēl. Tāds neliels izmisums. Arī mūsu tolerantā ģimenes ārste ieminējās, ka tagad jau nu gan kādai aktivitātei vajadzētu parādīties. Ja viss būšot bez izmaiņām arī nākamajā vizītē 10.maijā, tad būs pienākusi kārta doties pie endokrinologa. Tagad gaidām rindā uz vizītēm pie ortodonta (jo bērns neprot aizvērt mutīti, savaldīt mēlīti, jo ir pārāk īsa mēles saitīte), LORa (jo bērniņam ir apgrūtināta elpošana) un sirsniņas apskati. Protams, arī masāžas un vingrošanas.

Pārnākot mājās no ārsta, gribējās apsēsties, sevi cieši, cieši apskaut un paraudāt. Jo kā gan tas var būt, ka tādam mazam kunkulītim jāiztur tik daudzas ārstu vizītes? Vēl jo vairāk tāds mazs izmisumiņš piezogas tāpēc, ka ar pirmo bērniņu viss bija tik vienkārši – auga, visu ātri apguva un jau tik tikko bija pienākuši 3 mēneši, vēlās šurpu, turpu kā mazs vilciņš. Mans mazais nemiera gars.

Māsiņa ir pilnīgs pretstats. Laikam jau tāpēc arī saka, ka nav divu vienādu bērnu.

No dabas esmu strauja – man visu vajag tagad un tūlīt. Laikam tieši tāpēc kāds man tur augšā atsūtījis viņu, mazo fejiņu, lai es iemācītos pacietību. Pacietīgi gaidīt, pacietīgi rotaļāties un pacietīgi izvadāt mazulīti pie visiem ārstiem, kuri katrs uzstāda savu diagnozi, pie viena kopsaucēja tā īsti arī nenonākot.

Mazā, Tev jāaug lielai un veselai!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
magone36 20. aprīlis 2017 19:42

Man arī meitiņa sāka velties tikai 6 mēnešu vecumā. Daktere nevienu brīdi neteica, ka ir kādas problēmas. Viņa vienmēr uzsvēra, ka bērns ir jāvēro kopainā, viņa izdarības, rotaļāšanās. Rāpot un sēdēt sāka vienlaicīgi 10 mēnešu vecumā. Līdusi nav nevienu mirkli. Kājās piecēlās 11 mēnešos. Tagad 1, 1 gadiņš, turoties staigā. Katram bērnam ir savs temps, un tur neko nevar izdarīt. Brālis mums arī bija ašais, kurš jau 7 mēnešos stāvēja kājās, 10 staigāja. Par ko gan nepriecājos, jo pārāk ātra vēlme staigāt, var vēlāk atsaukties ar muguras problēmām.
Palaid savas emocijas un satraukumu vaļā, nomierinies un būs brīdis, kad mazā sāks visu darīt. Un parasti, šiem vēlajiem bērniem ir tā, ka viņi ātri atgūst nokavēto.

Kristīne Māmiņuklubs.lv 20. aprīlis 2017 14:37

Man bija līdzīgi ar visiem bērniem- vēlāk sāka visu darīt, staigāt, runāt, iet uz podiņa.. un kad apkārtējie nemitīgi turpināja bakstīt un bakstīt, mana sirds vienkārši salūza pret šiem cilvēkiem! Izturību Tev un varbūt var sākt ar kādu maigāku ārsu,piemēram,osteopātu!

Anette_G 20. aprīlis 2017 11:53

Es arī sākumā katru nosūtījumu pie ārstiem uztvēru ar bailēm, bet vienmēr no kabineta esmu iznākusi smaidīdama, jo mazajam viss kārtībā. Labāk izmeklēt, lai mierīga sirds, jo mums sievietēm patīk galvā izdomāt to, kā nav. Veselību! Veselību;)

Ievas_mamma 20. aprīlis 2017 11:03

Turies! Es ticu, ka ir smagi... Varu tikai iedomāties, kā tas ir.
Lai notiek brīnums, un tava mazulīte saprot, ka veļoties paveras daudz plašākas iespējas, un pasaule liekas daudz intetesantāka. :)
Lai jums veicas!