Ārstam ir nozīme

Esmu divu bērnu mamma un pa šiem gadiem esmu bijusi pie ne viena vien speciālista. Satiktie ārsti ir bijuši dažādi – viens uz bērnu pat nepaskatās, tikai saraksta papīrus, vēl kāds vadās no sērijas „tā tam būs būt”, tā arī nespējot savu viedokli paskaidrot, bet ir tādi, no kuru kabineta nākas iziet ar milzu asarām. Un ne jau tāpēc, ka ārsts paziņotu kādu sliktu vēsti. Nē, attieksmes dēļ.

Vēl šobaltdien atceros četrus gadus senu ādas ārsta apmeklējumu. Dēlam bija parādījušies savdabīgi izsitumi un ģimenes ārste iedeva nosūtījumu pie dermatologa. Un tur sākās... galvas mazgāšana par to, cik slikta mamma esmu, jo atļaujos ēst visu ko, ar kuru galu es domāju utt. Kad drebelīgā balsī pavaicāju, ko tad es vispār drīkst ēst, ja nedrīkst pat kartupeļus, turpinājās pārmetumu lavīna. Toreiz izgāju no poliklīnikas, stūmu ratiņos bērnu un visu ceļu līdz mājām raudāju. Ne jau tāpēc, ka es nedrīkstētu kaut ko ēst. Attieksmes dēļ. Emocijas pavisam noteikti sakāpināja arī mana mamma, kura paziņoja, ka es taču esmu pavisam nenormāla, ka ēdu visu, jo pat kartupeļi bērnam izsauc alerģiju, vai tad es to nezināju? Nezināju gan, taču turpināju ēst kā iepriekš un visi izsitumi dēlam pazuda.

Pēdējā laikā gan man paveicies ar ārstiem. Tā arī šonedēļ, kad vedu meitiņu pie neirologa. Meitiņai jau 6 mēneši, bet viņa vēl neveļas. Pat neizrāda par šādu aktivitāti interesi. Jau biju sagatavojusies, ka ārste viņai piedēvēs visas pasaules slimības, bet nē. Dakterīte pavisam mierīgi mani iedrošināja, sakot, ka meitiņa ir labs meitēns, kurš visu pagūs un nav pamata uztraukumam. Un ārstes teikums, ka vislabākais fizioterapeits mazulim ir viņa paša māmiņa, būtu jāierāmē pie sienas zelta burtiem. Ir svarīgi, lai ārsts prastu nomierināt un sniegt ticību, ka viss ir labi. Pretstatā apkārt esošajām omām un līdzcilvēkiem, kuri turpina riet, ka mans bērns nav īsti riktīgs, jo neprot vēl velties, kamēr jau citi viņa vecumā cenšas slieties sēdus un līst.