Arī mazuļiem ir draņķīgas dienas

Ir labas dienas, ir normālas dienas un ir tādas dienas kā šī. Vienkārši katastrofālas.

Jau no agra rīta mūsu ģimenes jaunākais loceklis ir pasaulē neapmierinātākais cilvēks. Un labi ir tikai brīžos, kad mamma aijā uz rokām. Un arī tas nav garants klusumam un apmierinātībai. Abas ar meitu esam kā uzvilktas stīgas vai pulvera mucas. Un jūtu, ka tad, ja kāds šodien atļausies izteikt kādu gudru piezīmi vai no malas viedi pamācīt, es noteikti uzsprāgšu un vienkārši kliegšu.

Domājams, ka nav vajadzības meklēt iemeslus, kāpēc meitai ir slikts noskaņojums. Gudrie dīvānu eksperti, kuriem pašiem nav bērnu (tie ir naskākie padomu devēji) noteikti teiks, ka gan jau mazulim nāk zobiņi vai sāp vēders, vēl kāds vainu novels uz lietu un drūmo laiku. Bet es atļaušos teikt, ka sliktas dienas gadās mums katram. Un kāpēc gan lai mazi bērni būtu izņēmums?

Šādas draņķīgas dienas vienkārši jācenšas kaut kā pārdzīvot, jo jau rīt pasaule noteikti šķitīs daudz rožaināka.

Kas šādās dienās ir visgrūtākais? Fakts, ka diena ir norakstīta un nekas, pilnīgi nekas nenotiek pēc plāna. Tad gribās kliegt, vicināt dūres pa gaisu un dažbrīd prom aizlidināt arī pašu bērnu. Tādas domas iezogas prātā. Bet fiziski saglabāju mieru un esmu mierīga un vēsa kā 80 gadus vecs bruņurupucis. Galvenais neļaut vaļu emocijām, jo zinu, ka tad mūsu mazulis uzvilksies vēl vairāk. Un tas nozīmē vēl skaļāku kliegšanu.