Ar sodu nevar disciplinēt. Mācieties pozitīvi disciplinēt bērnu un sevi

Fizisks sods kā disciplinēšanas metode ir aktuāla katrā trešajā ģimenē*, jo vecākiem trūkst zināšanu par audzināšanas metodēm un bērna attīstību. Bieži vecāki nesaprot, ka sods nemāca bērnu pareizi uzvesties.

“Bez kārtīga pēriena neviens nav izaudzis! “ – tāda tautas gudrība bija senāk un dažās ģimenēs vietu radusi vēl tagad.

Kas ir disciplinēšana

Disciplinēšana ir robežu likšana bērna uzvedībai. Tas ir kā rāmis, kas vienlaikus gan nosaka pieņemamu un nepieņemamu uzvedību, gan arī sniedz bērnam drošības izjūtu, padarot bērna dzīvi saprotamu un paredzamu.

Vecākiem jāsaprot, ka bērna disciplinēšana nav tikai fiziska sodīšana. Jebkuram bērnam ir nepieciešami vecumam atbilstoši noteikumi jeb robežas, taču vieglākais ceļš – rokas pacelšana – vienlaikus ir arī bērnam kaitīgākais.

Daudz vairāk bērns un attiecības ģimenē iegūst tad, ja audzināšanā izvēlamies pozitīvas disciplinēšanas pieeju – audzinām ar savu piemēru, ar uzmanību un sarunām, ar konsekventiem un saprotamiem noteikumiem, samērīgām sekām. Vardarbība pret bērnu nedrīkst būt norma.

Fiziska sodīšana - kaitējoša disciplinēšanas metode

Fizisks sods ir bērna sišana, pēršana ar roku vai priekšmetu, purināšana, kniebšana, matu raušana, bērna piespiešana palikt neērtā pozā vai vielu piespiedu uzņemšana.

Fizisks sods dažreiz ir šķietami efektīvs, jo bērnam ir bail, taču tas nemāca bērnam izprast, kāpēc vajadzētu uzvesties vēlamā veidā. Drīzāk bērns iemācās nākamreiz labāk slēpt izdarīto.

Pieaugušie, fiziski sodot bērnu, izpauž savas dusmas un stresu, nevis māca, kā pareizi uzvesties. Bieži vecāki audzina bērnus līdzīgi, kā tikuši audzināti paši, trūkst arī zināšanu par audzināšanas metodēm un bērna attīstību.

Kādēļ bērni neklausa?

Izprotot bērna nevēlamās uzvedības cēloni, pieaugušajam ir vieglāk izvēlēties, kā reaģēt uz bērna uzvedību.

Tipiskākie iemesli, kāpēc bērni dažkārt neklausa:

• Nogurums. Bērns ir noguris, izsalcis vai jūtas slims – šo iemeslu dēļ bērns bieži vien var zaudēt kontroli.
• Pārpratumi. Bērns, iespējams, nav sapratis, ka konkrētā uzvedība nav pieņemama.
• Greizsirdība. Bērns var kļūt nerātns, lai pievērstu uzmanību. Ja kādam citam tiek pievērsta uzmanība, bet viņam ne, tad bērns var just greizsirdību.
• Pāridarījums. Bērns, iespējams, mēģinās atriebties cilvēkam, kas viņam ir nodarījis pāri, radot sāpes vai nepatīkamas emocijas.
• Dusmas. Bērns var sadusmoties, kad nav dabūjis to, ko vēlas. Ja mēs šādā situācijā iedodam bērnam gribēto, viņš iemācās, ka dusmas ir iedarbīgs līdzeklis, un var turpināt to izmantot.
• Bailes. Bērns var kļūt nepaklausīgs, ja viņam ir no kaut kā bail (piemēram, no tumsas, svešiniekiem, soda).
• Nedrošība. Bērns var vairākkārt pārbaudīt robežas, lai novērtētu, cik droši un paredzami ir pieaugušie.

Fiziskas sodīšanas sekas:

• Fizisks sods iebiedē bērnu, bet nemāca bērnam saprast, kāpēc vajadzētu uzvesties vēlamā veidā.
• Tas bērnu pazemo.
• Ir situācijas, kad bērni fiziskas sodīšanas laikā tiek ievainoti un pat nogalināti.
• Fizisks sods bērnam sāp gan “ārēji”, gan “iekšēji” – parasti “ārējās” sāpes jeb ķermenis pārstāj sāpēt ātrāk, taču bērna emocionālais stāvoklis pasliktinās.
• Bērns jūtas nedrošs, neuzticas pieaugušajam.
• Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni, viņiem ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts. Var būt dažādas psihiskās veselības problēmas.
• Bērnā veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, jo vistuvākie cilvēki tīši un mērķtiecīgi rada vājākajam sāpes.
• Bērns turpina vardarbības ķēdi - pret citiem bērniem. Vēlāk  tā var turpināties arī citās attiecībās, ar saviem bērniem.
• Daudzi pieaugot pat īsti nezina, par ko bija saņēmuši fizisku sodu, taču ļoti spilgti atceras pašu pērienu, netaisnības un pazemojuma izjūtu. Tāpat paliekošas negatīvas sekas atstāj arī emocionāla vardarbība – draudēšana, lamāšana, ņirgāšanās, ignorēšana.

Kā iemācīt pozitīvu disciplīnu?

Centrs “Dardedze” vecākiem iesaka dažus padomus, ko izmantot, lai iemācītu bērnam pozitīvu disciplīnu:

Centieties runāt mierīgi un nosauciet vēlamo uzvedību. Aizliegumu vietā centieties lietot teikumus, kas nosauc vēlamo uzvedību. Aizrādījuma „Nespēlējies atkal ar ēdienu!” vietā jūs varat teikt „Lūdzu, uzvedies kārtīgi ēšanas laikā”. Katram “NĒ” piedāvājiet alternatīvu. „Pirms pusdienām nedrīkst ēst kūku, bet tagad tu vari apēst ābolu un kūku varēsi ēst pēc pusdienām.” Nerunājiet ar bērnu no pārākuma pozīcijas. Ja, piemēram, jūsu bērns rotaļājas uz grīdas, ar viņu runājot, nestāviet, centieties apsēsties tajā pašā līmenī un runāt mierīgi, it īpaši, ja vēlaties viņam paskaidrot, ka viņš nav ievērojis kādu noteikumu.

Nosakiet skaidrus noteikumus un robežas. Noteikumiem jābūt vienkāršiem un skaidriem. Noteikumiem nav jābūt pārāk lielā skaitā, labāk ieviest dažus, kurus bērns noteikti iemācās. Iesaistiet bērnu noteikumu veidošanā, ļaujiet viņam izteikt savu viedokli. Un tikai pēc tam, kad par noteikumiem esat vienojušies ar viņu, tos var piestiprināt pie sienas. Lai visi noteikumus zinātu un ievērotu, noteikumu veidošanā jāpiedalās visiem ģimenes locekļiem.

Ieklausieties bērnā. Lieciet bērnam sajust, ka viņš drīkst jums stāstīt visu. Neignorējiet bērnu, kad viņš jums vēlas kaut ko pastāstīt, pat, ja tas jums nešķiet svarīgi. Kamēr bērns nav pabeidzis savu sakāmo, neizrādiet to, ka, iespējams, jūs viņam nepiekrītat.

Rotaļājieties ar bērnu. Spēļu un rotaļu īstermiņa mērķis ir izklaide. Taču ilgtermiņā rotaļas ietekmē bērnu fizisko, sociālo, emocionālo un intelektuālo attīstību. Tāpat rotaļāšanās laikā nostiprinās spēcīgas attiecības ar bērnu. Spēles ir lielisks veids, kā iemācīt disciplīnu un noteikumus. Iesaistieties visdažādākajās aktivitātēs ar savu bērnu, piemēram, zīmēšanā, krāsošanā, būvēšanā, lomu spēlēs u.c. atkarībā no bērna vecuma. Atcerieties, ka bērnam labākās spēles ir tās, kuras jūs spēlējat kopā ar viņu!

Uzslavējiet un apbalvojiet labu uzvedību. Nekavējieties ar uzslavām bērnam par ikvienu mazu sasniegumu. Bērniem nepieciešama vecāku uzmanība, un uzslava bērnam ir lieliska motivācija labai uzvedībai. Vienmēr ir kaut kas, par ko bērnu uzslavēt. Ar uzslavām jūs savu bērnu neizlutināsiet.

Izrādiet mīlestību un sapratni. Ļaujiet bērnam kļūdīties. Nebaidieties izrādīt bērnam mīlestību visās tās formās (piemēram, sakot „Es tevi mīlu” , apskaujot, noskūpstot, samīļojot). Izrādiet sapratni, kad bērns izdara kaut ko nepareizi, nesteidzieties ar sodīšanu par katru kļūdu, mēs visi mācāmies no kļūdām. Atcerieties, ka vecāku mīlestība ir beznosacījuma, un nekad nesakiet savam bērnam „Ja tu tā darīsi / slikti uzvedīsies, mamma / tētis tevi vairs nemīlēs”

Izrādiet emocijas un ļaujiet bērnam izrādīt savējās. Ļoti svarīgi bērnam mācīt emociju izpausmes, tās nosaucot vārdā. Vecāka loma ir iemācīt bērnam, kā atpazīt emocijas, kā tās sauc, un arī atbalstīt, kad bērns izjūt šīs dažādās emocijas.

Esiet piemērs savam bērnam. Atcerieties, ka bērni kopē savu vecāku uzvedību. Ja vēlaties, lai bērns labi uzvedas, atcerieties, ka esat piemērs savam bērnam un jums pirmajam ir jāievēro disciplīna, kuru jūs vēlaties iemācīt savam bērnam. Piemēram, jūs nedrīkstat bērnam lūgt saklāt gultu katru dienu, ja jūs pats nekad nesaklājat gultu no rītiem.

Esiet informēts. Lūdziet palīdzību. Vecāka loma ir darbs uz pilnu slodzi, bez brīvām pēcpusdienām vai nedēļas nogalēm. Un, tāpat kā visos darbos, jums jābūt informētam un regulāri jāapgūst jaunas zināšanas. Centieties iegūt informāciju (piemēram, no grāmatām, interneta, speciālistiem) par dažādajām fiziskajām un psiholoģiskajām pārmaiņām, kuras augot piedzīvo jūsu bērns. Ja jūtat, ka vairs nespējat tikt galā ar sarežģītām situācijām, nekavējoties lūdziet palīdzību skolas psihologam vai citam profesionālim.

* Nodibinājuma “Centrs Dardedze” veiktais pētījums “Bērnu fiziska sodīšana Latvijā”.

Avots: lsm.lv