Amizantais brauciens no rīta uz bērnudārzu

Kamēr citi sūkstās par nelāgo laiku un transporta kavēšanos, sastrēgumiem, mēs šorīt uz bērnudārzu nokļuvām bez problāmām. Transports atbrauca laikā, arī dārziņā bijām praktiski minūti minūtē kā parasti. Tad ar ko gan šis rīts bija tik amizants?

Mūsu dēlam, kā jau tas bērnam tīk, uz dārziņu gribas ņemt līdzi savas mīļās rotaļlietas. Vienu dienu tā ir mašīnīta, citu rītu rotaļu zaķis, bet šorīt... šorīt tā bija bļodiņa. Vienkārša plastmasas bļodiņa, no kuras parasti ēd putru. Viss būtu bijis labi, ja bļodiņu dēls būtu pasitis padusē un tā arī mierīgi visu ceļu sēdējis, bet nē – viņš izstiepa savu roku un turēja tajā bļodu. Tad nu visi cilvēki, kas kāpa autobusā, pa eju mums garām devās ar smaidu sejā.

Vairākkārt dēlu centos pārliecināt, ka nav ko turēt izstieptu roku ar bļodiņu, taču viņš bija ieņēmis prātā, ka vajag un viss. Tad nu visu ceļu sēdēju cerībā, ka neviens pastieptajā bļodiņā neiemetīs naudiņu. Neiemeta. Kāpjot laukā man izdevās veiksmīgi dēla uzmanību novērst un bļodu noslēpt savā somā, kas nozīmē, ka atpakaļceļā uz mājām  mēr brauksim bez pastieptas bļodiņas.

Kādi ir Tavi amizantie piedzīvojumi, braucot ar bērnu sabiedriskajā transportā? Varbūt bērns ir katru vīrieti, kurš iekāpj autobusā, uzstājīgi saucis par tēti? Mums tā ir gadījies.