Alerģija uz dzīvniekiem. Kā palīdzēt?

Klintas pirmais vārds bija "kaka", kas, lai arī man likās apzīmējam autiņbiksīšu saturu, nozīmēja "kaķi". Viņa meklē kaķus ārā, grāmatās, uz apģērba, kaķi ir labākā izklaide un mierinājums. Pat tik nepatīkamā pidžammas vilkšana iespējama tikai ta, ja tā ir īpašā pidžamma ar kaķiem:)

Pirms nedēļas alergologa veiktās proves apstiprināja to, kas mums visiem jau kādu laiku bija dzīvojies pa galvu, cerot, ka kļūdāmies un Klintas draudzībai ar dzīvniekiem nebūs jāpārtrūkst. Klintai tika noteikta alerģija uz kaķiem, tad uz suņiem, vairāk nepētot, jo visdrīzāk tā būs uz dzīvniekiem kopumā. 

Kā mēs pamanījām, ka kaut kas nav kārtībā?
Aizbraucot pie kādas no vecmammām, Klintai sāka pūžņot actiņas, tās arī itin drīz sāka pampt ciet, meitiņa ar grūtībām elpoja caur degunu. Devāmies pie ārsta, kas ieteica Zyrtex pilienus, un jau pēc dažām stundām mazajai kļuva vieglāk. Klāt vēl acu pilieni un viss bija kārtībā.

Ārsts ieteica nesteigties pie alergologa, bet nogaidīt 3 mēnešus, lai analīzes būtu maksimāli precīzas, nelietojot Zyrtex pirms vizītes un lieki neprovocējot alerģiju. 

Vecmammas bija sašutušas (abām ir kaķi), cenšoties skaidrot, ka alerģija tā neizpaužas un mazā ir kādu gruzīti ieberzusi acīs vai pārāk maz dzērusi, taču itin drīz, viesojoties pie otras vecmammas un secinot, ka nelīdz ne ūdens, ne kumelīšu kompreses, padevās arī viņas, kaut kas nebija kārtībā.

To, ka vainīgs ir kaķis, mēs teicām uzreiz, lai gan tās varēja būt arī puķes, kuru mūsmājās praktiski nav (ir 1 alveja), bet vecmammu mājās ir pārpārēm. Bija jāsagaia vizīte pie alergologa un viss jāpārbauda.

Devāmies uz BKUS, kur mūs pieņēma daktere Sebre (fantastiska ārste, kas, redzot, ka esam pie citas ārstes 3 stundas iepriekš, piezvanīja un aicināja nākt ātrāk, lai nav tik ilgi jāgaida), uzklausījusi mūsu sūdzības, viņa ieteica veikt ādas proves. Varēja veikt arī asins analīzes, taču tā kā ar Klintu tas nav viegli izdarāms, daktere ieteica lieki nemocīt bērnu, bet paskatīties, ko rādīs ādas proves. 

Daži mazi dūrieniņi, 15 minūtes, ko gaidīt, neļaujot Klintai kasīt mazos punktiņus, un es zināju, ka nebūs labi. Ādas proves mums ir bijušas iepriekš, kadpunktiņi bija mazi un nemanāmi, bet šoreiz skaidri redzējām divus lielus, sarkanus punktus, kas bija kādus 8 mm diametrā. 

Iegājām pie māsiņas nomērīt punktiņus, tad pie ārstes, kura paskaidroja, ka Klintai ir alerģija uz suņiem un kaķiem. Pārējo nepārbaudījām. Ārste ieteica leiki neiet uz slēgtām dzīvnieku izstādēm, cirku, kā arī labāk neiegādāties mājdzīvnieku turēšanai dzīvoklī. Ieteica mums arī acu pilieniņus un pastāstīja, kā pareizi rīkoties, plānojot vizītes pie vecvecākiem, kur mīt kaķi. 

Es, protams, kā jau daudzas citas māmiņas mājās ķēros pie interneta dzīļu izpētes, kur izlasīju gan par eikalipta izsmidzināmajiem līdzekļiem telpās, gan par telpu pareizu tīrīšanu, kā arī iespējām, kā "pieradināt"organismu pie viena konkrēta dzīvnieka ar injekciju palīdzību, taču tas mums īsti nelīdzēs, jo braukt pie vienas omes, otru aizmirstot, nesanāks, kā arī bieži durstīt bērnu negribu.

Varbūt šeit ir kāda māmiņa, kura var dalīties ar saviem atklājumiem, ko vēl ir vērts mēģināt? Varbūt kādam bērniņam alerģija uz dzīvniekiem pārgājusi pati, mazajam paaugoties? Vai alerģija uz dzīvniekiem nozīmē arī to, ka jābaidās no vilnas (šo aizmirstu ārstei pajautāt, jo Klinta kaut kā ļoti šņākuļoja, ja izvēlējos vilnas/merino jaciņas vai džemperīšus)? 

Paldies jau iepriekš!