Aizraujošs piedzīvojums jūras krastā kopā ar mazuli

Ievas_mamma
Ievas_mamma 15. aprīlis 2018 15:10
212

Citi dodas uz lietus mežiem un nakšņo ar mēsliem apmestās būdiņās, lai teiktu, ka piedzīvots kas traks kopā ar bērnu. Man pietika ar naksnīgu braucienu pēc butēm, lai teiktu – tas tiešām bija kas īpašs un neaizmirstams! Un pilnīgi noteikti ārpus manas komforta zonas.

Es neesmu no riskētājām, visbiežāk izvēlos drošāko un ērtāko ceļu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ar savu mazo meitiņu kurp braucam salīdzinoši reti – vienmēr liekas, ka labāk būs palikt mājās, nevis krāmēt desmit somas un plānot mazuļa režīmu dienai svešumā.

20180415150950-42267.jpg

Tajā pašā laikā tik ļoti gribas tos braucienus un ceļojumus, gribas sevi salauzt un izaicināt. Gribas dienu ar ģimeni bez ierastajām dzīvokļa sienām vai piemājas parka. Nu tādu, kā tām foršajām un trakajām mammām, kas tomēr uzdrīkstas ar bēbīti brist tos lietus mežus, turklāt nebaidās to darīt atkārtoti.

Sajūta, kas rodas, kad tiec pāri visiem saviem “nevaru”, “nedrīkstu”, “nesanāks” ir galvu reibinoša! Jo patiesībā mēs varam visu!

Lai gan Ieva ir jau pusotru gadu veca, es vēl arvien baidos pirms katra brauciena. Iespējams tāpēc, ka katrs ir savādāks. Varbūt tamdēļ, ka mums to nav bijis daudz. Bet varbūt pie vainas ir parasts mammas uztraukums, jo mana mamma kādā reizē tā arī teica;” Tu vienmēr uztrauksies, tas nekur nezudīs.”

20180415145817-94441.jpg

Lai kā arī būtu, brīdī, kad man paziņoja – pa nakti brauksim uz jūru butēs – es nesāku dejot laimes deju. Manas bailes mani sekundes laikā pārvērta par durstīgu ezi, liekot teju bļaut uz visiem; “Kā mēs pamodīsimies? Kur tagad vakarā atradīsim kādu autokrēsliņu? Ko mēs Ievai dosim ēst? Kur viņa gulēs? Ko viņa tur darīs? Kā viņa pamodīsies bērnudārzam?”. Ak šausmas, kāda panika mani piemeklēja, kad uzzināju, ka nebūs, kur apsēsties!

Tas pat ir mazliet biedējoši, cik ļoti esam pieķērušies saviem grafikiem un ērtībām.

Tikai tad, kad izvirdušais vulkāns pieklusa, es aizdomājos par to, cik lielisks piedzīvojums tas būtu. Pat labi padomājot, es nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi piedzīvots kas līdzvērtīgs. Sajutu, cik ļoti to vēlos. Dienu, kas izsit no kāju apakšas jebkādu iedomātu pamatu, atņem drošības sajūtu, izved no komforta zonas. Dienu, kas ņem un izvējo – gribi to vai nē!

20180415150601-44347.jpg

Vakarā, nolikuši Ieviņu agri gulēt, ņēmāmies pakot mantas. Ieviņai sarūpēju trīs parastos apģērbu komplektus un trīs virsdrēbju kārtas (mazums, iekrīt ūdenī). Arī apavu pārus paņēmu trīs. Līdzi ieliku vairākas segas sēdēšanai. Arī pati sev paņēmu rezerves apavus un zeķes, kas arī noderēja, tvarstot mazo bēgli samirkušajās smiltīs. Ēdiens piepildīja veselu mugursomu, to gādāja un gatavoja mūsu vīrietis. Nekas diži īpašs un izceļams līdzi netika ņemts, pamatā bija tostermaizes, arī cepumi, banāni un citas līdzīgas uzkodas. Jāpiebilst, ka braucienā devāmies ar vairākiem radiem, tādēļ ēdām arī citu līdzi paņemto. Ieviņa ēda maz, kas mani pārsteidza – šķita, ka svaigā gaisā apetīte tikai pieaugs, taču tā nebija.

Meitiņa pagulēja sešas stundas, mēs paši tikai trīs. Iepriekš raizējos par atmošanos, taču ar to problēmu nebija nevienam – tiklīdz Ieviņai pajautājām;” Gribi braukt uz jūru?”, actiņas bija vaļā, pati kājās un - priecīga. Protams, viņa nezināju kurp dodamies, taču uztvēra kopējo atmosfēru. Mašīnā pagulēja vēl stundiņu.

20180415150729-14764.jpg

Ap septiņiem rītā mēs visi ieradāmies Ventspils pludmalē pie Miķeļa bākas. Skaista vieta, nav akmeņaina. Jāpiebilst, ka arī cilvēku praktiski nebija – līdz mūsu aizbraukšanai redzēju četras personas. Tik neaprakstāma sajūta, kad visa jūrmala tikai mums vieniem. Tad nu neviena netraucēti iekārtojāmies ērtai palikšanai, izveidojot mājīgu bardaciņu, ko, protams, paši arī vēlāk savācām.

Vīrieši ierīkoja makšķerēšanas vietu, sagatavoja piederumus. Sievietes nodarbojās ar bērniem. Tur, jūras krastā, tas likās tik primitīvi un skaisti.

Rīta pusē Ieviņa bija miegaina, vairāk dzīvoja pa rokām kādam no vecākiem, pasnauda arī tantes klēpī. Pusdienas laika miedziņu nogulēja uz jūras krastā saklātām segām. Vēlāk, kad palika siltāks, novilkām stīvo ziemas kombinezonu un cimdus, tad arī bērņuks atmodās pavisam – cepa smilšu kūkas ar māsīcām, baroja suni ar visu, ko nedrīkst, pētīja makšķeres un ēsmas, lasīja akmentiņus un gliemežvākus. Viņai atkal un atkal atradās kāda interesanta nodarbe.

20180415150305-85453.jpg

Man vislabākā bija “brīvības stunda”, kad pametu visus, lai dotos pastaigā gar jūras krastu. Tik tālu, ka pārējie šķita kā mazi, melni punktiņi tālumā. Tik ātri, ka paātrinājās pulss. Tik ilgi, līdz mans soļu skaitītājs ziņoja “Dienas mērķis, 10000 soļu, sasniegts.” Neaprakstāma sajūta!

Ap pulkstens diviem pēcpusdienā posāmies mājup. Visi noguruši, laimīgi, vienoti un koši sārtām sejām. Izpurinājām jūras gaisa pilnās drēbes, zinot, ka miljardiem mazo graudiņu tik vai tā nonāks mūsu dzīvokļos.

Arī mājupceļā Ieviņa pasnauda. Jāatzīst, ka šoreiz bija arī niķi, bet ar tiem ir jārēķinās pēc garas un nogurdinošas dienas. Turklāt kustīgam bērnam nav viegli tik ilgi nosēdēt autosēdeklītī.

Mājās, tā vietā, lai ietu gulēt, meitiņa vēl divas stundas demolēja māju, jokodamās un priecīgi čalodama. Tajā brīdī es sapratu, ka visas bailes kārtējo reizi bijušas vienīgi manā galvā – bērnam nekā nebija par daudz. Nākamajā dienā uz bērnudārzu tomēr nevedu, ļāvu atpūsties.

20180415150450-57243.jpg

Šobrīd, kad apritējusi jau nedēļa kopš mūsu naksnīgā brauciena, es esmu neprātīgi priecīga, ka nenobijos, paņēmu meitiņu un braucu kopā ar pārējiem. Kā teica kāds no mūsu kompānijas;” Tikai mēs varam trijos naktī braukt butēs ar suni un pusotru gadu vecu bērnu!”. Ziniet, ar pamatīgu plānošanu un gatavošanos, kā arī milzīgām pacietības rezervēm, var visu!

Starp citu, tieši tur, jūras krastā, es izvilku savu pirmo zivi mūžā. Neiespējami, ka es šo dienu varētu aizmirst. :)

 20180415150222-74028.jpg

P. S. Visi fotoattēli no personiskā arhīva.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies