Aina Poiša speciāli Māmiņu Klubam: kā būt par īpašā bērna māmiņu!

JA ARĪ TEV IR ĪPAŠAIS BĒRNIŅŠ, PIESAKIES DOMUBIEDRU GRUPIŅAI ŠEIT->>

Bieži vien uzzinot, ka tik ļoti gaidītais bērniņš piedzimst ar kādu veselības problēmu, dažkārt pat ar vairākām un ļoti smagām, vīrieši nobīstas, samulst, sakaunas, netiek galā ar spriedzi, stresu, nervozo māmiņu un izvēlas ģimeni pamest. Jā, viņiem ir varbūt pat kauns, ka piedzimis „tāds” bērns, vainas apziņa, nepilnvērtības sajūta Katru dienu skatīties uz bērnu, kas ir kā atgādinājums šīm sajūtām, liek vīrietim izšķirties par soli aiziet.  Protams, ka šāda situācija nav viegla, un milzu paldies tiem tētiem, kuri nebāž galvu smiltīs, neizliekas, ka vai nu viss ir kārtībā, vai pēc dienas jau nu noteikti būs, bet gan aktīvi iesaistās bērniņa aprūpē un rehabilitācijā, un ir māmiņai atbalsts un stiprais plecs.

Tomēr - kā izmainīt to vīriešu domāšanu, kuri ir gatavi bērnu radīt, bet nav gatavi saskarties ar sekām, lai kādas tās arī nebūtu?

- Vīriešiem būtu ļoti jāaug, lai sevī pieņemtu sievišķo domāšanu. Sievietes parasti  ļaujas notikumiem. Viņas tic tam, ko viņas neredz, ir kaut kāda cerība, ir instinkts, kas dod spēku. Vīrietim nav tāda instinkta. Viņa mērķis ir izšaut savu sēklu un tad iet medīt tālāk. Tādēļ ir diezgan grūti likt vīrietim uzņemties atbildību, par ko tagad tik plaši tiek runāts.

Aina Poiša uzsver, ka vīrietim būtu jāsaprot vienkārša patiesība: ja divi cilvēki palien zem vienas sedziņas un noliek galvu uz viena spilventiņa, ir jārēķinās, ka enerģija tiecas uz apmaiņu, ka runā dabas balss, tomēr tad, kad ir noticis fakts, sieviete ir palikusi stāvoklī, ir piedzimis bērniņš, ar problēmām, vai pat bez, nevajadzētu pamest šo „dabu” un enerģiju apmaiņas augli.

Viņa piebilst, ka var censties vīrieti „vest pie prāta”, izmantojot sapratni, skaidrošanu:

„ Ok, veči, visu var iemācīties, tikai jums neizaugs krūtis!”

Ja vīrietis šausta sevi ar domām, kādēļ tas tā ir noticis, es taču esmu tik veselīgs, spēcīgs, stiprs, kā man varēja tā gadīties, vai arī nomokās ar pašpārmetumiem – ko es dzemdību laikā neizdarīju kā vajag, ko es būtu varējis mainīt, palīdz atcerēties, ka:

 „Dzīve dažkārt uzliek pārbaudījumus, lai kaut kas tevī, tavā attieksmē mainītos. To nevajadzētu palaist garām, jo katram tas ir dzīves uzdevums - iziet cauri grūtībām. Ja tu esi piedzimis laimes krekliņā un tavi vecāki tavā vietā ir jau daudz ko atstrādājuši, tad tu esi laimīgs cilvēks, bet visiem tā neveicas.”

Skaidrs ir tas, ka īpašā bērniņa ierašanās pasaulē var likt vecākiem nobīties – gan par to, kādas tad būs nākotnes prognozes, saistībā ar bērniņa veselību un dzīvību, gan par to, kā viņi tiks galā ar grūtībām: gan fiziskām, gan morālām. Šīs izjūtas skar gan vīrieti, gan sievieti. Kā vienmēr, arī šajā gadījumā vislabāk palīdz izrunāšanās. 

Aina Poiša secina: „ Visas sievietes gribētu, lai vīrieši jūtas pieaugušāki. Ja viņi ir nobijušies, lai par to runā, jo arī to var saprast. Arī mamma var nobīties, ja viņai dzemdību namā paziņo diagnozi, neiedomājami un fatāli, nedodot nekādas cerības.”

Tomēr nekādā gadījumā šīm bailēm nevajadzētu ļauties, kā komentē psihoterapeite Aina Poiša: ”Gada laikā ar bērnu var notikt brīnumi. Mamma ar savu nesavtīgo mīlestību un klātbūtni var panākt brīnumus. Ir kaut kāda sirreāla pasaule, kurai ir vērts uzticēties.” 

Bieži vien, īpaši pašā sākumā, neilgi pēc dzimšanas, kad ir izraudātas asaras un ir pagājušas negulētās naktis, var iestāties „slēpšanās” periods, kad vai nu viens, vai abi vecāki, vai arī citi tuvinieki, sāk izlikties, ka nekas jau nav noticis, ka viss būs labi, ka rīt mēs pamodīsimies, un viss pēkšņi būs savādāks un tā tālāk. 

Cik pareiza ir šāda „strausa politika”, visticamāk izvēlēta, lai pasargātu savu psihi?

 - Tas ir absolūti muļķīgi. Tad, kad vecāki sāk satraukties un kļūst nomākti, gribas uzrīkot sev mazus svētkus- es tagad par to nedomāju. Jauks mirklis, bet tas beigsies, un ir muļķīgi izlikties. Jo vairāk tu konfrontējies ar problēmu, jo vairāk tu samierinies, un izdomā, ko šajā situācijā vari darīt.

Tātad, vislabāk ir vienkārši pēc iespējas ātrāk izprast situāciju, pieņemt to, zināmā mērā samierināties, bet nekad nevienu diagnozi neuzņemt kā fatālu spriedumu un nevienu ārstu teikto akli neuzklausīt. Nevar izlikties, ka nekas nav noticis, tieši tāpat, kā nevar jukt prātā, cenšoties darīt bērna labā visu, visu, nemaz nedomājot par saviem spēkiem. 

-    Ir jāsaprot, ka to slogu tev neviens nenoņems, atpakaļ laika mašīnā nevar ieritināties un nebūt stāvoklī, ir tā kā ir. Tad dzīvo ar to, dari maksimālo, tici brīnumiem, bet nedari par daudz! Nenogalini pati sevi, jo tā aprūpe tikai izskatās kā vienkāršas darbības. Tās ir lietas, ko vīrieši negrib saprast...Arī ar veselu bērnu mamma brīžiem jūk prātā, kur nu vēl ar bērnu ar īpašām vajadzībām.

Lai cik ļoti māmiņa nebūtu gaidījusi mazulīti, lai kā viņa nemīlētu viņu par spīti visām veselības problēmām, viņa saskaras ar realitāti, kā ar sienu, kas liek izjust nožēlu, vilšanos, vainas sajūtu – es izsapņoju, kā tētis mūs vedīs mājās ar baloniem izrotātu mašīnu, bet tagad mēs braucam ar ātro palīdzību uz slimnīcu, es cerēju, ka pēc dzemdībām mazais gulēs man uz krūtīm un zīdīs pieniņu, tā vietā viņš guļ inkubatorā, es tik ļoti gribēju, lai mazais spēlētu futbolu, bet tā vietā viņš sēž ratiņkrēslā un tā tālāk...

Vai tas ir egoisms, vai pilnīgi normālas sajūtas?

Aina Poiša skaidro:” Māmiņai ir bijušas dzemdību sāpes, ir bijušas kādas komplikācijas, un vesels mazulis liek to visu aizmirst, brīdī, kad tiek uzlikts uz krūtīm. Ja bērnam ir kādas problēmas, tas liek mammai visu laiku justies vainīgai, jo viņa nevar no bērna saņemt tādu gandarījumu, uz kādu bija cerējusi.” 

Protams, māmiņas priecājas arī par īpašo bērnu panākumiem, iespējams, pat daudz vairāk, nekā māmiņas, kuru bērniņiem viss notiek kā pēc grāmatas, tomēr šis prieks ir mazliet rūgts.

-    Jāņem vērā, ka vecākiem notiek sēru process, ko reizēm gada laikā nevar izdzīvot. Tad, kad bērns piedzimst, piedzimst arī kādas cerības un prieks. Tad, kad piedzimst bērniņš ar īpašām vajadzībām, tad realitāte saka : hej! Vecākiem nākas apbedīt cerības un to, ko viņi bija sapņojuši un gaidījuši visus 9 mēnešus.

Ja ir tā, ka saskaroties ar īpašā bērniņa ienākšanu ģimenē, vienalga kāda vecuma posmā ( jo par īpašo bērniņu mazulis, diemžēl var kļūt jebkurā momentā, piemēram, izslimojot kādu smagu infekcijas slimību) vecāki iziet cauri sērošanas procesam, tad kādēļ dažas māmiņas it kā iestrēgst vainas apziņas fāzē?

Aina Poiša to komentē šādi: „Ja cilvēks nomirst, mēs sevi izvainojam – ko es neizdarīju,vispār ko neizdarīju līdz galam, tad palīgā nāk  loģika, prāts padzen sevis vainošanu tālāk, jo reāli jau cilvēks saprot, ka ir izdarījis visu, ko varēja. Tad viņš sāk lēnām dusmoties, un nāk fāze, kad kļūst vieglāk. Šis cikls tiek iziets gada laikā, vai nedaudz ilgāk. 

Tā kā bērniņš ir dzīvs, tad sievietes iestrēgst šajā vainas fāze. Sievietes jūtas tik atbildīgas - dienu no dienas un sekundi sekundē. Atbildība ir draudzene vainas sajūtai, tādēļ sieviete ne tikai cenšas visu savu laiku pavadīt ar bērnu, dot viņam visu to labāko, bet arī mokās pašpārmetumos: „Varbūt tās bija iesnas? Varbūt es izpīpēju vienu cigareti?” Tomēr sev kaut ko pārmest ir lieki,  tajos mirkļos, kad māmiņa jūtas emocionāli stabila, viņa sev var pateikt: ”Beidz, saņemies!” Veselais saprāts saka :”Pamocījies, pietiek, tu nevari būt upura lomā! Ik pa mirklim tu vari piedzīvot vājuma brīžus, bet ir jāiet tālāk. Jo bērns ar veselības problēmām ir kā iesaukums, vienmēr mammai tāpat jāatgriežas armijā.”

Nav nekāds noslēpums, ka visas mammas gribot vai negribot salīdzina savus mazuļus – manējais sācis smaidīt, manējais sēž, manējais gan vēl nesēž, bet grib stāvēt četrāpus utt.Māmiņām, kurā ir bērni ar īpašām vajadzībām, nekāda salīdzināšana nesanāk, jo katra bērna slimība un vajadzības ir pavisam specifiskas, pat ar vienu diagnozi, katrs mazulis spēs kaut ko citu. Tātad – par salīdzināšanu ir jāaizmirst.

Tomēr, ko iesākt, ja paziņas, draugi vai radinieki, kuri nav iedziļinājušies problēmā, sāk salīdzināt – Jānītis gan jau stāv, kāpēc tavējais vēl pat neveļas?

Māmiņai tas ir ļoti grūti, jo galu galā-  nemaz negribas satikties ar citu bērnu mammām. Vai interešu grupas varētu palīdzēt?

Aina Poiša ir kategoriska:” Salīdzināšana ir vēl viens aspekts, ko vajadzētu „piebeigt” jau saknē. Katrs gadījums ir individuāls, katram cilvēkam ir sava kapacitāte, un šī salīdzināšana noved pie smagām pašapziņas problēmām. Nedod Dievs, vēl kāds nosodījums... Te ir citas likmes, nevar visus likt vienā maisā. Kas attiecas uz interešu grupām, tur mammas iet, lai saņemtu sapratni un būtu uzticamības pilnā gaisotnē. Es neizslēdzu iespēju, ka arī starp šīm mammām ir sava iekšējā skaudība, piemēram, es sāku tevi apskaust, ka tev ir par kripatiņu vieglāk. Tādēļ labāk ir apzināties, ka ir iespējamas visdažādākās emocijas arī šādās atbalsta grupās. Tomēr no tā nevajadzētu baidīties.  Jānāk kopā, jāstutē vienai otra.”

Kā mammai pretoties ziņkārīgo un visgudro cilvēku izteikumiem, pamācībām, ieteikumiem?

Cilvēkiem, kuri izbrīnā iepleš acis, kad ierauga piecgadīgu bērnu vēl ratiņos, nestaigājot, vai trīsgadnieku, kuru mamma nēsā apkārt uz rokām?

Aina Poiša iesaka šādos mirkļos ņemt talkā humoru, jo tas lieliski palīdz tikt vaļā no nevēlamajiem ziņkārīgajiem. Labi ir, ja mamma ir sagatavojusi jau krājumā kādas frāzes, ar kurām, nekļūstot nepieklājīga, viņa var atbildēt uz cilvēku replikām. Cilvēku neizpratni un nesmalkjūtību nevajadzētu laist sevī, bet gan saglabāt savu iekšējo spēku. Ja humors nepalīdz, tad jācenšas pēc iespējas saglabāt mieru un to Aina iesaka darīt šādi:

„Šādam gadījumam vajadzētu būt īpašām frāzēm. Ir labi, ja cilvēki sevī noenkuro tādus divus vārdiņus, kurus viņi neizsaka skaļi, bet iedomājas. Tie vārdiņi ir – nu un!

Protams, tos nav jāizsaka skaļi, jo skaļi izteikti, tie izklausās bērnišķīgi. Šie vārdiņi ir nepieciešami, lai cilvēks varētu sevi nobremzēt un neiesaistīties sarunās. Nopauzēt un sagatavot tekstu, kas skanētu apmēram tā: es dzirdu, ko jūs sakāt, bet es par šo tēmu nevēlos runāt. Vēl der izteikums - tev ir tiesības tā uzskatīt, bet mēs  šajā jautājumā nevienosimies, var taču tā būt, ka sarunā nav uzvarētāja. Sarūgtinoši, bet tas ir labāk, nekā iesaistīties strīdā un tērēt spēku attaisnojoties.”

Sarunas noslēgumā vienojamies, ka nevienam nav tiesības nosodīt vai kaut ko pārmest māmiņām, kurām ir īpašie bērniņi, jo kurš tad vairāk kā māte lasa un interesējas, neguļ naktis, lai noskaidrotu, kas atkal ir izgudrots, ko viņa var darīt sava bērna labā.  To var tikai vecāki, nevis tūkstoš gudro, kuri ir izlasījuši vienu rakstiņu, izrāvuši kaut ko no konteksta, un izdomājuši, ka mācīs un dos padomus. Tieši tādēļ mammai nav jāmokās pašpārmetumos, ja viņa atļaujas paņemt laiku sev, jo svarīgi ir „iekampt svaigu gaisu”, lai ar jauniem spēkiem atkal varētu mesties bērna aprūpē.

Māmiņu Klubs

JA ARĪ TEV IR ĪPAŠAIS BĒRNIŅŠ, PIESAKIES ŠEIT->>>