Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Mana mamma, vedot mūsu mazo 4gadnieku uz bērnudārzu, vilcienā no konduktora dzirdējusi šādu stāstu - tas noticis pirms dažām dienām, Jūrmalā.
Kāds 4gadīgs bērns viens pats iekāpis vilcienā. Protams, konduktors prasījis, kur ir mamma - mammas nav. Vilciens nav devies tālāk, bet bērns atdots stacijas priekšniecei, kas nav zinājusi, ko ar viņu darīt.
Mamma sameklēta tuvākajā Narvesenā, pļāpājot ar draudzeni!
Protams, 4gadnieki mēdz "paņemt vagu" un šādā vecumā bērns var kaut kur aizmaldīties, tikai traki, ka tas notiek pa dzelzceļa sliedēm, kas ir ļoti ļoti bīstama vide mazam bērnam, kurš neko nesaprot!
Paldies Dievam, vilciens neaizbrauca tālāk un konduktors pamanīja bērnu iekāpjam un attiecīgi rīkojās.
Pēc šī notikuma man radās pārdomas, ka noteikti ar bērnu ir jārunā īpaši nopietni, ka sabiedriskās vietās pats nekur nedrīkst iet, īpaši pa ceļu vai dzelzceļa sliedēm, staciju, ka tas ir bīstami.
Visādi dzīvē var gadīties! Man bērns reiz pazuda veikalā, svešā pilsētā, es biju pārbijusies līdz nāvei, bet pareizi būtu bijis, ja dodoties ceļā, bērnam ir aproce ar vārdu un mammas telefonu (šī ideja noder arī dodoties ārzemju ceļojumā). Mūsu gadījumā bērnu atradām pēc 5 minūtēm bērnu rotaļlietu veikalā, taču bail iedomāties, kas var notikt, ja mazs bērns aizbrauc viens pats ar vilcienu vai blandās pa sliedēm!
Padalieties savās domās par šo gadījumu, un vai jums ir nācies "pazaudēt" bērnu sabiedriskā vietā?
Jā, tas ir labi, ka Tu šo te lietu atceries un arī izdari. Es tā arī neesmu saņēmusies. Mums plānā ceļojums,t ad nu noteikti sašūšu
Nu jā, pazīstot manu bērnu, man apģērbos ir uzlīmes ar viņa vārdu, uzvārdu un manu telefona numuru 😀
mums vasarā tā gadījās Vērmanes dārzā pasākumā. Adrians pie skatuves skatījās izrādi ,omīte viņu vēroja ,es arī , un tad pēkšķi skatamies,nav vairs!!! šoks protams pamatīgs. Bet mazais sabijies no cirka trikiem un aizskrējis meklēt mūs. Tai mirklī nepamanīja ,kur stāvam un aizskrēja līdz pašām solu beigām. Es protams ātri skatoties apkārt ieraudzīju,ka aizgājis aizmugurē, un raud kā traks. Vienas sieviete prasa viņam ,kur mamma,kā ar viņu runāt latviski vai krieviski, bet šis tik nebalsī brēc un neko nesaka. Tā nu samīļojāmies, sarunājām,ka nevajag satraukties un skriet prom nekur tālu. izrunājām un parādījām ,kur sēžam,kad nākamreiz gāja pie skatuves,lai vairāk tādas situācijas negadītos.
Bērnam bija pamatigs pārdzīvojums, man pāris sekundēs visa dzīve noskrēja gar acīm.
Domāju, ko tādu arī no savējā varētu sagaidīt, jo pacietības, piemēram, rindā blakus stāvēt viņam nav, tādēļ bieži iziet pastāvēt pie veikalu ārdurvīm. Mums gan ir sarunāts, ja viņš nāk atpakaļ, bet nevar mani ieraudzīt, tad jāiet gaidīt pie mašīnas.
Ja blakus stāvētu vilciens ar atvērtām durvīm, pieļauju, ļoti lielas intereses vadīts, viņš iekāptu paskatīties, protams, neapzinoties, ka vilciens kaut kur var aizbraukt. Manējam gan vēl nav 4 gadu.