Uģis Olte: Varoņu uzvedībai multfilmās jābūt pamatotai un adekvātai

07. Sep 2012, 12:30

Kāpēc mūsu bērniem tiek mēģināts iebarot kaut kas tāds kā rupjības, kas redzamas mūsdienu multfilmās, vardarbība? Pārdomās par šo tēmu Rīga Radio ēterā dalījās psiholoģe Sandra Lase un režisors, divu bērnu tēvs Uģis Olte.

Uģis Olte uz šo jautājumu atbild pavisam vienkārši sakot, ka „tāpēc jau vecākiem vienmēr ir izvēles iespējas” , salīdzinot to ar situāciju, kad „veikalos ir daudz neveselīgas pārtikas, bet tas taču nenozīmē, ka tā ir jāpērk un jāēd”, piebilstot, ka to bērnam var arī nedot.

Arī Sandra Lase atzīst, ka, piemēram, TV izslēgt var, bet uz jautājumu, „kāpēc tādi raidījumi ir?”, atbild ar secinājumu, ka tas tā ir, tāpēc, ka masu medijiem uzdevums ir izklaidēt, „piesaistīt uzmanību, un tur netiek īpaši domāts par to, kādas vērtības tiek iesētas tā cilvēka prātā, kurš skatās.„

Agrāk pa TV tika rādīts daudz folkloras, pasakas, un tam „īstenībā bija ļoti dziļa jēga, kas māca, kā tā dzīve ir iekārtota. Pasakā ir ļoti viegli orientēties, jo tur pārsvarā nekā cita nav – ir tikai melns vai balts. Nav krāsu pa vidu. Un tas ir tieši tas, ko bērnam ir ļoti viegli pārstrādāt. Līdz ar pasaku tiek sakārtota informācija par to, kā tā dzīve ir iekārtota, kā tajā jārīkojas, kas ir pareizi, kas nepareizi, kas ir pieņemts, kas nav pieņemts.

„Skatoties uz mūsdienu raidījumiem, jāsecina, ka tajos ir grūti noorientēties”, ja bērnā ir ielikta jau pareiza izpratne par pasauli, viņam tādi raidījumi var pat nebūt kaitīgi, ko uzsver arī Sandra Lase.

Uģis Olte stāsta: „Kopš tiem laikiem, kad stāstīja pasakas, arī mūsdienās stāstu princips ir tas pats. Mūsdienu cilvēkbērnam „melnbaltais” jeb labais pret ļauno vairs nešķiet nekas ticams, jo reālajā dzīvē jau arī tā nav. Tāpēc multfilmu stāsti, kas radušies tagad ir tādi, kuros sliktais maskējas kā labais, labajam mēdz būt cilvēciskas vājības. Varoņi ir vairāk ar „nedaudz pelēkajiem pustoņiem” un līdz ar to arī tuvāki dzīvei. Skaidrs, ka uzdevums ir izveidot varoņus, kas būtu tuvāk dzīvei, bet iztrādes kvalitāte ir atšķirīga.” Piebilstot, ka kaut kas zibinošs, pārlieku izklaidējošs nav nekas labs un tomēr atzīstot, ka „mūsdienu bērni ir uzņēmīgāki pret to, ka tēli ir tuvāki dzīvei, ne tik plakani.”

Svarīgs ir arī konkrētā bērna vecums, ko lieliski zina speciāliste Sandra Lase, kas uzsver - „Ja runa ir par piecgadīgu bērnu, kuram tas arhitips īsti nav skaidrs, viņam ir grūti orientēties. Kaut kas tāds, kur ir melnbalts ar pelēkiem toņiem, viņam ir grūti atsijājams. Viņam grūti saprast, kur ir tas labais, kur ir tas ļaunais. Viņš pieļauj domu, ka var būt gan tā, gan šā, gan vēl kaut kā, bet to, kā būtu pareizi, vai drīzāk – produktīvi rīkoties, viņam ir grūti saprast. „

„Psiholoģijā ir pat tāds virziens – Pasaku terapija. Un, ja bērnam ir kaut kādas problēmas, vajag kaut ko koriģēt, jāpārvar kādas bailes, tiek izmantota šī terapija, kurā tieši īpaši viņam tiek sacerētas pasakas par kaut kādu tēmu, kas palīdz saprast, kā tās bailes (utt.) pārvarēt, izmainīt. Un tur, īstenībā, vairs nav nekādu pelēko toņu, tur viss ir vienkārši, viennozīmīgi. „ viņa sīkāk pastāsta.

„No vienas puses tā ir, dzīvē ir daudz toņu, ne tikai melnbaltie, vai pelēkie, bet visas varavīksnes krāsas, bet ir svarīgi dzīvē noorientēties. „ uzsver speciāliste.

Savukārt, Uģis Olte atzīst - „Svarīgākais, lai jebkurš cilvēks vai bērns saprastu kaut kādu situāciju, ko viņš redz vai dzird, ir, lai varoņu uzvedība būtu psiholoģiski pamatota, adekvāta.”