Kā Tedijs ar māmiņu, tēti un draugiem izglāba saulīti

18. Sep 2012, 15:30

Bija skaists un saulains vasaras rīts. Tedijs kopā ar savu māmiņu un tēti spēlējās mājas pagalmā.

Te pēkšņi debesīs parādījās liels un pelēks mākonis. Tas lēni, lēni tuvojās saulītei. Un jau pēc brīža saulīte vairs nebija redzama. Pagalmā viss satumsa, puķes nolieca savas galviņas, kukainīši paslēpās zem lapām, putniņi vairs nedziedāja savus garos treļļus.

Tedijs trīs dienas skuma un ar nepacietību vēroja debesis. Varbūt saulīte tomēr parādīs savu silto un gaišo vaigu, taču nē… Saulīte nerādījās un kļuva aizvien pelēkāks un pelēkās.

Tedijs teica māmiņai un tētim: „Saliksim somas un dosimies ekspedīcijā, lai atbrīvotu saulīti no pelēkajiem mākoņiem!”. Tā arī nolēma darīt.

Iznākuši no mājas un cieši aizslēguši aiz sevis durvis, visu trīs devās ceļā. Tedijs priecīgi turējās abiem vecākiem pie ķepām, jo trīs lāči ir varens spēks!

Visi trīs gāja, gāja un nonāca pie zelta retrīvera Goldija mājas. Goldijs laiskojās pie savas mājas sliekšņa un nevarēja izdomāt, ko darīt tik pelēkā dienā?

Ieraudzījis kaimiņus, Goldijs izslēja galvu un jautāja: „Kurp jūs dodaties lāču ģimene?” Tedijs priecīgi atbildēja: „Mēs dodamies meklēt saulīti, kas paslēpusies aiz pelēkā mākoņa. Vai tu zini, kur to meklēt?”

„Hmm…”: žāvādamies atbildēja Goldijs. „Nezinu gan, taču varbūt ruksītis Pinks zinās. Es došos kopā ar jums, jo tik pelēkā dienā nevaru izdomāt, ko darīt.”

Tā visi mazie un lielie ceļinieki devās pie ruksīša Pinka. Pinks rušinājās savā piemājas dārziņā – ravēja burkānus, laistīja bietes. Taču visi dārzeņi bija sanīkuši, jo tiem pietrūka saulītes siltuma un ruksītis Pinks bija dikti nobažījies, ka viņa gardie burkāniņi, kartupelīši un bietītes var sabojāties.

„Ruksīti Pink,”: vienā balsī ierunājās Tedijs un Goldijs: „vai tu zini, kur dzīvo saulīte? Mums viņas dikti pietrūkst! Un mēs ejam to meklēt.” „Nē, es nezinu,”: atbildēja Pinks: „taču šķiet, ka MuMu – gotiņa zina. MuMu ir dikti jauka un ļoti labprāt palīdzēs. Es došos jums līdzi, lai atrastu saulīti un izglābtu arī manus dārzenīšus.”

Tā: Tedijs ar māmiņu un tēti, Goldijs, Pinks devās tālāk pie MuMu gotiņas. MuMu bija dikti sapīkusi, jo raibais tauriņš, kas kutināja viņas degunu, bija paslēpies zem lielas lapas. Tauriņš skuma, jo arī viņam pietrūka saulītes. MuMu sauca, sauca savu draugu, bet tas nebija atrodams. Ieraudzījusi tuvojamies ceļiniekus MuMu nopriecājās – varbūt viņi palīdzēs atrast tauriņu. Tedijs, Goldijs, Pinks pamāja sveicienus MuMu un jautāja: „MuMu, vai tu zini, kur mēs varētu atrast saulīti. Tā jau trīs dienas ir paslēpusies aiz liela mākoņa un mums visiem tās dikti trūkst.” Gotiņa MuMu nezināja un viņa atbildēja: „Es nezinu, bet te viņas nav. Man liekas, ka mums ir jādodas garā ceļā, lai to atrastu. Es došos jums līdzi, varbūt tad, kad atradīsim saulīti, arī mans draugs tauriņš parādīsies?”.

Tā viņi visi devās ceļā. Pēkšņi sāka līt lietutiņš. Un nelielais ezeriņš viņu priekšā ātri pārtapa par lielu upi. Upē dzīvoja delfīns Oreo. Tas pabāza no ūdens galvu un jautāja: „Kurp jūs dodaties šajā pelēkajā un lietainajā dienā?” tedijs, Goldijs, Pinks un MuMu atbildēja vienā balsī: „Mēs dodamies meklēt saulīti. Mums viņas ļoti pietrūkst. Varbūt tu zini, kur mēs to varam atrast?”

Un tad delfīns Oreo teica: „Šorīt vējiņš man pačukstēja, ka pelēkais mākonis tur saulīti lielā kalna Teddy Mountain virsotnē. Lai jūs turp tiktu, jums jāšķērso šī upe. Aiz upes jūs ieraudzīsiet Teddy Mountain ekspresi, kas jūs aizvedīs līdz kalna pakājei. Tad jums jātiek kalna virsotnē un tur jūs nonāksiet pie saulītes nama durvīm. Trīs reizes klauvējiet un sauciet: Saulīt, Saulīt, atver durvis, mēs ļoti gribam tevi satikt!”.

Lai tiktu pār upi visi draugi ķērās pie darba un uzbūvēja plostu. Delfīns palīdzēja pārvilkt plostu ar Tediju, viņa māmiņu un tēti, Goldiju, Pinku un MuMu pār upi. Un novēlēja veiksmīgu ceļu.

Pēc mirkļa ceļotāji jau sēdēja Teddy Mountain ekspresī, kuru vadīja Benijs – Bengālijas tīģeris. Viņi brauca caur klajiem laukiem un bieziem mežiem, caur džungļiem un tuksnešiem līdz nonāca lielā kalna Teddy Mountain pakājē. Tad Tedijs, Goldijs, Pinks un MuMu pastāstīja Benijam par to, ka viņi meklē saulīti un ka viņiem jātiek lielā kalna virsotnē.

Visi domāja, domāja, kā to izdarīt? Jo kalns taču bija liels un augsts. Pēkšņi penijs atcerējās par savu draugu Strečiju – žirafi. „Strečij, Strečiiijjj,” sauca visi: „mums vajag tavu palīdzību! Lūdzu uzcel mūs lielā kalna Teddy Mountain virsotnē, lai mēs varam tikt pie saulītes.” Strečijs bija kalnam otrā pusē un, sadzirdējis saucienus devās draugiem palīgā! Strečijs noliecās un pa vienam uzcēla kalna virsotnē Tediju ar māmiņu un tēti, Goldiju, Pinku, MuMu un Beniju.

Kalna virsotne bija tik augsta!!! Un kas tad tur – priekšā bija vārti un pie vārdiem lielais, pelēkais mākonis. „Lūdzu atdod mums Saulīti!”: lūdzās Tedijs, viņa māmiņa un tētis, Goldijs, Pinks, MuMu, Benijs un arī Strečijs, kas bija uzlicis galvu kalna virsotnē. Mākonis nopūtās: „Es esmu tik liels un pelēks, un pilns ar ūdeni. Bet es gribu būt mazs un balts. Lūdzu palīdziet man kļūt par mazu baltu mākonīti un tad es jums atdošu Saulīti.” Draugi domāja, domāja, ko darīt. Līdz beidzot izdomāja – pakutināsim mākoni! Tā viņi sāka kutināt mākoni, tas smējās un smējās un kļuva aizvien mazāks un mazāks. Pār pasauli nolija smalks lietiņš…

Kad mākonis bija kļuvis mazs un balts viņš pavirzījās malā no saulītes nama durvīm. Tedijs, viņa māmiņa un tētis, Goldijs, Pinks, MuMu, Benijs un Strečijs izdarījā kā delfīns Oreo bija teicis: trīs reizes klauvēja un sauca visi reizē: „Saulīt, Saulīt, atver durvis, mēs ļoti gribam tevi satikt.” Un notika brīnums – durvis atvērās un pār slieksni iznāca Saulīte – spoža un mīļa, un pasaulē atkaļ kļuva gaišs un silts:)

Lai mums visiem nekad netrūkst saulītes, Gucci123