Smilšu kaste un ekstrēmās nodarbes

Kamēs mums ir dots feinais, siltais laiks, izbaudām to tā kārtīgi un laiku pavadam pārsvarā svaigā gaisā - rotaļu laikumā.

Bet Adrians aug ar katru dienu, to nevar nepamanīt. Runā ar vien vairāk un cenšas izdarīt aiz vien vairāk.

Dēls ir iemācījies pats cept smilšu kūkas un par to man liels prieks. Esmu pamanījusi, ka smiltīs sāk darboties jau fantāzija. Cepot kūkas, pats izdomā un ber virsū smalkās smilti sakot, ka jāuzber garšvielas.

Bet tās visas ir tādas pozitīvas lietas. Bet laukumiņos ir arī slidkalniņi, trubas un vēl dažādi šķēršļi, kurijāpārvar. Tur šobrīd ļoti gribās iet un visu darīt, kā lielākiem bērniem. Tik līdz ierauga, ka kāds lielais kāpj kaut kur augstu, tā atskan - Adrians arī kāps! Adrians arī grib!

Un ko darīt?! Viens ir tas, ka augstu, bīstami, bet otrs - jāmācās, jo cik tad ilgi varēs stāvēt lejā un skatīties - ir tak puika!

Aizejot ar tēti, tas viss izrādās mazliet savādāk. Tētis arī ir puika - viņš ļauj, pietur un māca. Viņam nav bail. Bet man, kā mammas mīkstā sirds - vienmēr jāpasargā, vienmēr jāuzmana, lai kaut kas nenotiek.

Kā palaist un nebaidīties? Jo redzu, ka daudz jau viņš var un prot. Bet...

Kā jūs tiekat ar to galā? Tik daudzas mammas vienaldzīgi sēž uz soliņa, pļāpā un bērni skrien un lec, nokrīt. Viņas pat acis nepamirkšķina. Es tā nevaru.

***

Kā jūs pavadāt šo vasaru? Iesūti ziņu šeit!