25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 13
„Nu, kāpēc viņš mani šodien tā kaitina! Es tūlīt uzsprāgšu!!!” Tādā vai citādā vārdu salikumā, bet konkrētā doma agrāk vai vēlāk piemeklē ikvienu māmiņu.
Kaut kā sliecos domāt, ka ātrāk to piemeklē māmiņas, kuras pēc bērna 1 gada vecuma sasniegšanas vai pat ātrāk neatgriežas darbā. Šī doma var ilgt sekundes simtdaļu un var vilkties nedaudz ilgāk – dienu, divas, arī mēnesi. Sajūta nav patīkama, jo ar prātu jau apzinies, ka tā domāt ir slikti, ka no šādas attieksmes bērns kļūst vēl uzvilktāks, vēl kašķīgāks, vēl vairāk pārbauda, bet mēness fāzes, sasodītie hormoni vai vienkārši cilvēcīgs nogurums dara savu. Un nevari saņemties! Gribas vienkārši aizbēgt…
Man tā ir bijis – es atzīstos, neliegšos un neslēpšu. Bijis pat diezgan smagi – minūtes 15 nosēdēju, ieslēgusies vannas istabā, un negribēju nākt ārā, jo es vienkārši vairs nespēju. Protams, šobrīd ar prātu saprotu, kādēļ tā bija, bet pēc kara jau visi gudri. Mans „derīguma termiņš” pacietīgās un rūpīgās mātes lomai bija 2 gadi, kad mazliet sabruku. Kā es tiku tam pāri? Mani izglāba mana mamma – atbrauca ciemos un nedēļu dzīvoja, darot galvenās lietas manā vietā – pieskatot bērnu un gatavojot ēst. Patiesībā atbrauca arī tādēļ, ka visa sava stresa rezultātā es nolikos uz slimības gultas – diezgan grūti pieskatīt pašai savu bērnu, ja temperatūra 39 ar astīti vairāku dienu garumā.
Vīrs? Viņš ir un viņš palīdz, cik nu to atļauj viņa laiks. Nekad man neatsaka palīdzību, bet viņš ir strādājošs vīrietis, pateicoties kuram es varu dzīvot mājās ar bērnu. Es to novērtēju, tādēļ kā sava veida pateicību cenšos neuzlikt viņam vēl papildus slogu ar bērna pieskatīšanu, jo, redz, mans emocionālais stāvoklis nav gluži tāds, kādam tam vajadzētu būt.
Ko es ar šo visu gribēju pateikt – pirmkārt, nav jāslēpjas un jāliedzas, ka kaut ko nespēj, pretējā gadījumā neviens nevar pat iedomāties, ka palīdzība nepieciešama, tā kā no malas nereti viss var izskatīties tieši pretēji – ideāli. Otrkārt, vienmēr jābūt kādām cilvēkam, kurš emocionāli un laika ziņā spēj 100% ziedot sevi tavā labā, iedodot atpūtu no ikdienas rutīnas, jo ikvienam ir vajadzīgs atvaļinājums.
Lai nu kā, bet šobrīd ir labi, pat ļoti, jo arī bērns mainās, kā rezultātā šāda veida „krīzītes” tuvākā laikā neplānojas. Tāpat man tā bija mācība, kā savlaicīgi sajust, kad jāpalūdz palīdzība, kas galvenais – tā jāpieņem, nejūtoties vainīgai.
pēc maniem novērojumiem ir tā - ja pirmais ir pārbaudījums, tad otrs ir mieramika, nezinu gan "statistiku" ar trešajiem un ceturtajiem šajās situācijās, savukārt, ja pirmais ir tāds vidēja ātruma vai pat mierīgs, tad katrs nākošais ir arvien enerģiskāks 😀 es tiešām esmu izjautājusi visus man zināmos pārus, kam vairāk par vienu bērnu, bet tāpat arī statistikā ir "novirzes no vidējā", līdz ar ko var būt 3 un 4 spridzekļi vienā ģimenē!
nu jā, mēs vienu un to pašu domu izsakām citiem vārdiem 😀 tieši par to runāju, ka tuvumā un ātri nav neviena, kam māmiņa varētu to visu izstāstīt un kurš reāli varētu palīdzēt, savukārt, tie, kas ir tuvumā, parasti to nepamana, jo nemaz negrib nekā iesaistīties.
protams, dusmas pāriet, bērns nenoliedzami rada prieka brīžus, viss kompensējas, tādēļ ar tādiem vājuma brīžiem, bet ne kārtīgu salūšanu, dzīvojām līdz 2 gadu vecumam, līdz kuram arī viena pati tiku galā.
Tu pirms tam rakstīji - kā var nepamanīt, ka māmiņai grūti? pavisam vienkārši - kamēr par to nerunā un bērns acīmredzami aprūpēts, neviens jau neiedziļinās, ka varētu būt kaut kādas problēmas. māmiņām ir pieejama vīra palīdzība, bet tā tomēr ir palīdzība caur zināmu nogurumu, jo vīrieši ir tie, kas "nes mājās mamutu". un viņi taču traki iespringst, lai tas mamuts būtu pēc iespējas lielāks, bet tas prasa papildus pūles, pūles rada stresu, no kura ne vienmēr var atbrīvoties, vakarā nodarbojoties ar bērnu un mājas vākšanu.
protams, neviens cilvēks nevar uz sitiena māmiņai palīdzēt, tādēļ vajadzīga plānošana. bet es domāju, ka meklējot jau nu kādu var atrast, kuram tajā brīdi tas nesagādātu nekādus iekšējos konfliktus (ar to domājot "nekādā gadījumā nevākšu svešu mazu bērnu") un arī laiks būtu ne no šīs līdz tai minūtei, bet tieši tik, cik māmiņai vajag (nestrādājošs cilvēks, vai kāds, kuram atvaļinājums, jo parasti jau ar nedēļu pietiek, lai māmiņa atgūtos). tādēļ runāju, ka ir svarīgi laicīgi sajust, kad palīdzība jāpalūdz, nevis vilkt un vilkt, un vilkt, kamēr var būt par vēlu.
jā, ar tiem palīgiem ir grūti. mana mamma arī var palīdzet tikai tajā pārejas periodā, kad dārza darbi beigušies, bet trakā apkures sezona vēl nav uzsākusies (vecākiem ir ļoti liela māja un jākurina teju visu diennakti, lai +13 grādus telpās noturētu), kā arī pēc tam uz pavasara pusi, kad trakā kurināšana beigusies, bet dārza darbi nav uzsākušies. savukārt otra ome, kura dzīvo 5x tuvāk par manu mammu, ja grūtniecības laikā man stāstīja, kā pieskatīs, kādu laiku atpakaļ jau ir paziņojusi, ka nē, nekādas pieskatīšanas nebūs, lai gan 7 dienas nedēļā dzīvo mājās un nestrādā (bauda pensijas laiku). tad nu ir kā ir.
par draudzenēm - kā gan uzkrausi viņām savu bērnu... atkal tāda dilemma, jo omēm jau liktos, ka varētu. gan reiz man kāda draudzene teica, ka pieskatīšana omēm neesot pienākums, bet gan tai jābūt vēlmei, uz ko kāds gudrs vīrietis atbildēja - tā tikai latvju tautai pieņemts, ka vecvecāki neuzņemas ilgstošu bērnu pieskatīšanu, jo šeit neesot saknes šādai kultūrai.
vēl jau es zinu, ka mans bērns nav nekāda "medusmaize" - nenoliksi mantu kaudzē, lai spēlējas, un tikmēr būs miers. jābūt nepārtrauktai sekošanai, iesaistīšanai, runāšanai, tādēļ vēl jo grūtāk būtu atrast labu aukli "uz izsaukumu". un es zinu, ka neesmu vienīgā ar šādām nedienām, jo superaktīvo bērnu kļūst arvien vairāk, salīdzinot ar gadiem 30-40-50 atpakaļ. un mēs visas gribam, lai bērni izaug par personībām, nevis vienkārši kaut kā izaug. tad nu atdodam sevi visu, lai tas īstenotos, bet tas tomēr izsūc no mums daudz enerģijas.
nosacīti paveicas vēl tām mammām, kam bērni vismaz miegā ir mierīgi, tad tās stundas diennaktī var paelpot, bet parasti jau ar šiem superraķetēm darbošanās turpinās arī miegā.
o, jā, es (arī mana mamma, ja godīgi) esmu pārsteigta, ka tomēr esmu izrādījusies tik pacietīga, jo esmu no emocionālajām, dzirksteļojošajām, uz vietas nosēdēt nespētājām, bet, kopš bērna ienākšanas ģimenē, kaut kas ir spēji mainījies 😀
man prieks, ka vismaz viena no šeit esošajām komentētājam, ir tik stipra, ka ne reizi visā kopdzīves laikā ar bērnu nav izjutusi šādu "uzsprāgšanu". acīmredzot esmu kļūdījusies - ka ne visas mammas, kas diendienā ar bērnu ir kopā un īsti palīgu tuvumā nav, piedzīvo šo sajūtu. droši vien Tev tikpat labi veiksies arī ar 2 bērniņiem, jo es par sevi nudien vairs neesmu tik pārliecināta - galīgi negribas izaicināt likteni, pārbaudīt, kā "jumts brauc" dubultā 😃
Man tagad lasot acīs asaras sariesas, arī es esmu nogurusi, man nav spēka, šodien pat staigāju kā tāda nelaimes čupiņa. ☹ Manai mammai savu puiku tagad gandrīz nemaz nevaru atstāt,jo ļoti cītīgi strādā, drauga mammai nemaz neuzticu savu bērnu- nav man ar viņu labas attiecības, draugs ar nekāds īstais palīgs nav, viņs itkā saka ka saprot mani ka esmu nogurusi, bet taipat laikā nemaz tā īsti nepalīdz. Tie saucamie tusiņi kas notiek šad un tad, man jau tie nav nekādi tusiņi, ja jau ik uz sekundi jāčeko ko bērns dara 😃 Gaidu ziemu, kad varēs uz kalna ar slēpēm, tikai tā ir mana atpūta, tad es izpumpēju sevi visu. Ļoti sapņoju atgriesties darbiņā, bet ir atkal kārtējais bet... kas man bērnu pieskatīs? Mums jau tā tagad nav viegli ar vienu aldziņu, kur nu vēl ja auklei būs jāmaksā. Uh... Reizēm es tā domāju- ja es būtu zinājusi ka man tā viss pavērsīsies, vai būtu gatava bērnam? Un tajā momentā kad es tā domāju- jūtos slikti 😥
Kautkā biki vieglāk palika uzrakstot to visu te.
Tomasiņš piecelsies, paēdīsim un iesim ārā braukāt ar mašīnīti. 😀
Esmu sevi pieķērusi pie tā , kad nu drusku pacietība pagaisusi un brauc "jumts prom", neslēdzu iekšā datoru, nelasu portālus, nekomunicēju sociālajos tīklos, gribas mieru un tikt pāri savai krīzītei . Pēcāk atkal esmu savākusies un gatava "iet cilvēkos" un normāli funkcionēt.
Jāsaka, ka arī man aizvien biežāk sanāk uz meitu sadusmoties, līdz gadam šķiet sadusmojos uz mazo tikai vienreiz un dusma ātri pārgāja, tagad kad meitai drīz jau 1,6 gadiņš tas notiek biežāk, jo "aug buciņš, aug radziņi...". 😀
Katrā ziņā pirms meita piedzima, domāju ka manī pacietības ir krietni mazāk, bet esmu pārsteigta cik tās tomēr ir daudz, taču pēdējā laikā jūtu - spriedze starp mani un meitu pieaug un šad tad sanāk eksplodēt.
Laikam tuvojas mans - ideālās un super nosvērtās mājsaimnieces&mammas limita beigas...
laikam tas ir atkarīgs no tā, cik bērns mammu pieprasa diennaktī. ja mammai ir kāds mirklītis dienā vai naktī, ko bērns neberzējas gar viņu, tad arī tas "jumts neaizbrauc".
taisnība ir - ja mamma kaut nedaudz uzvilkusies, bērns uzvelkas dubultā. un tā tas tik attīstās un attīstās - no tā ir jātiek ārā. kā arī saka par bērnu niķiem - jāizņem ārā no šīs situācijas.
un tā lielākā dusma, kas uznāk - es tam bērnam daru tikai labu, dodu to un šo, nu kādēļ viņš pret mani tā. bet bērniņš jau tikai atspoguļo mammas emocijas - tas arī viss 😀
ir traki, ja līdz ar grūtniecību vai bērniņa piedzimšanu nākas mainīt dzīvesvietas. man sanāca, ka, mēnesi pirms grūtniecības iestāšanās, atnācu dzīvot tur, kur dzīvoju. man bija vien viena draudzene, pazīstami viņas vīrs un viņu abu ģimenes. tā kā viņu ģimenē arī nesen bija ienācis mazulis, nekādas baigās čupošanās tāpat nebija, kā arī katru dienu braucu 90km uz darbu un atpakaļ, laika jau tam vienkārši neatlika. kad man piedzima mazais, viņa drīz pēc tam atgriezās darbā, līdz ar ko arī pēc dzemdībām īsti ar ko komunicēt nebija. to laiku tiešām ar šausmām atceros. mani vecāki, kā jau minēju, dzīvo 250km attālumā, katru nedēļu braukt turp, bet tikai brīvdienās mājās, lai kopā ar vīru pabūtu, arī nelikās cilvēcīgi. taču tas radīja sekas manai nervu sistēmai. šobrīd es domāju, ka vajadzēja rīkoties savādāk, bet, kas noticis, noticis.
nu man arī šeit ir vairāk draugu, ir vieglāk 😀
par to laukā iešanu - kamēr bērns nestaigāja un sēdēja ratos, tā arī darīju, ka centos daudz laika laukā pavadīt, ja vien bija spēka kājās nostāvēt (mūsu mazais no 5 mēnešu vecuma naktīs gulēja reāli tramīgi, tādēļ naktis nebija necik atpūtinošas). kad sāku laist kājām staigāt, tad jau atkal bija otrs kreņķis - ka tik nepaskrien zem mašīnām, ka tik nesaēdas izsmēķus, ka tik to vai šo.
jā, daudz vēl jāmācas, lai nejustos vainīga un man galvenais ir šajā visā nepārdegt! mums ir tas variants, ka neviens pat iedomāties nevar, ka šāda palīdzība reizēm ir nepieciešama. sākumā šādi piedāvājumi bija, laikam izskatījos sagurusi. Īstenībā man jau no agras bērnības nav paticis lūgt citiem palīdzību, pat ne tuvākajiem ģimenes locekļiem. nezinu, kā būs vēlāk, bet mums jau tagad ir mūžīgā cīņa ar ēšanu - tad neņem krūti, tad neēd to, tad to ☹ galu galā abas paliekam dikti uzvilktas, un jo vairāk es "uzvelkos", jo bērns "uzvelkas" dubultā. Un nu jau jūtu, ka man tas ir nepieciešmas, jo kopumā meitiņa man blakus nav bijusi kādas 12 stundas (4 stundas ar citiem ģimenes locekļiem, pārējās ar tēti) šo astoņu ar pus mēnešu laikā. nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet jūtu ka man vajag atpūtu. Paldies, Princesemince par šo rakstu, man tas šoreiz nāk kā grūdiens, ka vajag "pieprasīt" brīvbrīžus un tas ir normāli! 😉
līdz šim brīdim, kad bērnam jau rit 3.mēnesis pāri 2 gadiem, uz tualeti vienatnē esmu bijusi vien tad, kad viņš guļ, ja nomoda laikā, tad tikai tad, kad mana mamma viņu pieskatīja 😃 šo es pazīstu ļoti labi 😀
līdz gada vecumam varbūt šo nevajag praktizēt, bet pēc 1 gada, nu, 1,3g vecuma noteikti, var sākt mēģināt atstāt arī tuviniekiem, kuru audzināšanas ideoloģija īsti nesaskan ar Tavējo, jo tajā vecumā jau īsti bērnam neko vairs nodarīt nevar.
vajag to atpūtu! pretējā gadījumā sāksi meklēt, kur aizbēgt no mājām (lielākoties sievietes aizbēg uz darbu), bet atgriežoties atkal tiksi ierauta tajā pat, no kā bēgi. labāk ir kaut uz 1 dienu sarunāt aukli, atslābt un visu ar vēsu prātu apdomāt, tad tā atgriešanās ir ar jaunu spēku un iespējām.
šo arī saņēmos vien uzrakstīt pēc nu jau 3 mēnešiem, kad esmu izpratusi savas nomāktības iemeslus, jo spēju uz to paskatīties bez tik spējām emocijām, kādas tās bija līdz tam sabrukšanas brīdim.
šo rakstiņu nolēmu uzrakstīt, jo parasti jau šeit tiek publicēti jaukie bērnu sasniegumi, arī brīvdienu izbraucieni - kopā visa ģimene, visa dzīve virtuālā vidē parādīta ļoti rožaina, lai gan nereti ir tā, ka mājās māmiņa ir nomocījusies no saviem dienišķajiem pienākumiem, bet par to izvairās runāt, ja nu kāds padomā ko sliktu, līdz ar ko var iedzīvoties kompleksos. nu nav jau, manuprāt, nevienam tā dzīve tik 100% ideāla, bērns ienes dzīvē ne tikai netveramu laimi, bet arī nemitīgu spēku pārbaudi. vairs nav tāda iespēja, kā pirms tam, vienkārši apsēsties/apgulties un stundu neko nedomāt, kad pēc ikdienas skrējiena esi cilvēcīgi noguris. un nogurst visi! nezinu nevienu cilvēku, kuram nogurums radītu papildus enerģiju un jaunas idejas darboties vēl vairāk 😉 ja kāds tāds ir, tad tas pietuvina tam, ko dēvē par depresiju - neprasme atzīt nogurumu un nespēja atpūsties.
par tiem vīriem - ja vīrs visu dienu strādā, arī diezgan grūti saņemties viņam, mājās atnākot, uzkraut visas rūpes. tas nekas, ka bērns ir abiem, bet, piemēram, es apzinos, cik stresains ir mana vīra darbs, kā arī cik ļoti pārbaudīt mīlošs ir mūsu bērns - šī kombinācija uz vakaru rada tādas konfliktsituācijas, ka es kaut kā tomēr saņemos un daru visu pati. bet cik ilgi tā saņemsies - kaut kad tas vadzis lūzt.
kā jau zemāk rakstīju, tā ir īsta svētība māmiņai, ja blakus ir vecvecāki, kuri gatavi mazo pieskatīt. man nedaudz šis izpaliek, jo ome, kas gatava pieskatīt, atrodas 250km attālumā, nevaru tā baigi "uz izsaukuma" sagaidīt.
sasmējos par to Tavu norādīto vecumu, ka tad bērni kļūst interesanti, bet zini - tā jau īstenībā ir, ka līdz tam viņi ir tik ļoti atkarīgi no vecākiem. tas jau nav slikti, bet vienkārši daži bērni paņem ļoti daudz no vecākiem šajā laikā, kamēr ir tādi bērniņi, kuri pat līdz gadam vecākiem nerada sajūtu, ka ir blakus, jo neko vairāk par pampera nomainīšanu un pabarošanu nevajag.
tad tāds atvaļinājums ir jāsaņem. it kā jau pēc sesijas noteikti atkal viss būs kārtībā, bet reizēm izmisīgi gribas, lai taču bērns saprot, ka šobrīd mammai vajag darīt ko citu, vai gan viņš beidzot arī pats savā nodabā kādu laiciņu nevarētu padarboties. man vismaz tā bija.
liela svētība ir blakus esoši nestrādājoši vai nedaudz strādājoši vecvecāki - to noteikti vajag izmantot, pat ja reizēm ļoti tracina viņu audzināšanas metodes 😀
starp citu, kad biju atpūtusies, es atradu sava lielā saguruma iemeslu - tieši tā "nē" argumentēšana. tas man paņēma dienas laikā tik daudz enerģijas, plus, laukā esot, tā nenormālā skriešana visur pakaļ, stāstīšana, kādēļ tā nevajadzētu darīt, līdz ar ko man laukā iešana katru reizi beidzās ar mazo nervu sabrukumu.
tagad mana pieredze rāda, ka 2 gadi tomēr ir kaut kāds vecums, kad mazais superaktīvists kļūst patstāvīgāks, jo pēc šī vecuma sāka gan lielāko daļu no naktīm izgulēt, gan arī pa dienu beidzot sāka pats sevi sākumā minūtes, nu jau arī ilgāk nodarbināt.
Manam žiperim ir tikai gads un jau šajā vecumā mani nervi dažkārt ir ļoti nospriegoti.
Par to atvaļinājumu, kas vajadzīgs ikvienam, pilnīgi piekrītu.
Šobrīd, kad mokos ar sesiju un katra otrā nakts ir tāda, kurā nedabonu izgulēties, man šadu atvaļinājumu sagribas katru dienu, garu nē ( dikti ātri atkal sailgojos), bet tā stundiņu, divas dienā...