Piliens darvas medus mucā

Māmiņas Marikas stāsts:

Ir pagājis pusgads, bet atmiņā joprojām spilgti ir palikusi mūsu uzturēšanās Bērnu slimnīcā Gaiļezerā.

Bija vakars, manai meitai (10 mēneši) bija paaugstināta temperatūra.

Zāles nepalīdzēja, dzert ar nedzēra, pēc ģimenes ārsta ieteikuma zvanījām ātrai palīdzībai.

Kamēr gaidījām, sāku krāmēt somu ar domu, ka būs jādodas uz slimnīcu. Mazā bija savārgusi, gulēja tantei uz krūtīm, smagi elpoja. Ātrās palīdzības ārsti apskatīja, iespricēja zāles un teica, ja jau esam sakrāmējuši somas, tad jau brauksim.

Tai brīdī priecājos, ka viņi izkārtoja vietu Gaiļezerā( sākumā teicās vest uz Vienības gatves slimnīcu), jo tas bija tuvu mājām un tētis mūs varētu biežāk apciemot.

Atbraucot uzņemšanas nodaļā rindu nebija, jo bija jau vēls vakars. No šprices temperatūra nebija kritusies, joprojām virs 39 grādiem. Aizpildījām dokumentus, paņēma asins analīzes un veda uz nodaļu, kur mūs sagaidīja ļoti nelaipna māsiņa, kura runāja krieviski. Tā kā es krievu valodu zinu, man nesagādāja grūtības saprast viņas teikto.

Nonākot palātā, nelaipnā māsiņa norādīja, ka bērnam jāguļ šajā gultā- tā bija jaundzimušo gulta, tādas kā dzemdību namā ar plastmasas bortiņiem. Es lielām acīm uz viņu paskatījos, un jautāju, kā lai lieku bērnu tādā gultā, ja meita man jau ceļas kājās.

Viņas sejā bija redzams, ka viņa nesaprata, ko es saku, pēc pāris klusuma minūtēm un laikam redzot manu apjukumu, krievu mēlē atbildēja, ka laikam mana meita jau kājās ceļas ,labāk lai liekot otrā gultā. Tas jau bija tāds nedaudz drošāks variants.

Pēc brīža māsiņa atnāca un paziņoja, ka bija sliktas asins analīzes, vajagot savākt urīnu. Pieslēdza sistēmu. Temperatūra joprojām turējās virs 39. Pēc 5 minūtēm māsiņa ienāca un nolamāja mani, kāpēc vēl nesot savākts urīns un kāpēc es neturot trauku apakšā. Uz to atbildēju, ka viņa man nav dzērusi, temperatūra visu laiku virs 39, ko lai bērns te pēc pasūtījuma izčurā?

Nelaipnā sieviete nāca ik pēc 5 minūtēm un pukstēja, kāpēc vēl nav. Pēc 30 minūtēm mazā beidzot pačurāja. Un māsiņa paskatījās, kā pil sistēma, lika mums mieru. Bija jau ļoti vēls. Tuvojās jau rīts, sistēma joprojām pilēja, mazā bija tik ļoti uzpampusi, ka pustumsā palika pat baisi. Mazai sākās drudzis, pamērījām t -40,2, gāju pie māsiņas, kas gulēja koridorā, noburkšķēja, ka tūlīt atnākšot.

Atnāca, iespricēja zāles, noteica, ja pēc 20 minūtēm nepāriet temperatūra, lai pasaucot vēlreiz. Pagāja 40 minūtes, temperatūra nekritās, gāju atkal modināt nelaipno dežūrmāsiņu, lai paziņotu, ka temperatūra nekrītas. Viņa tik noburkšķēja, lai pagaidot vēl un pagriezās uz otriem sāniem. Es atgriezos palātā, kur drudzis kratīja manu bezpalīdzīgo bērnu, es raudāju, jo nekādi nevaru atvieglot bērna ciešanas. Pagāja stunda, temperatūra nokritās. Pulkstenis jau rādīja 5,meitiņa beidzot aizmiga.

Bet 6 jau bija apgaita, jo laikam māsiņām notika dežūras maiņa. Kad atnāca ārsts, uzzinājām, ka meitiņai ir ļoti smags iekaisums un slimnīcā nāksies uzkavēties. Sākās antibiotiku kurss. Pārsteidza ēdināšana.

Bērniem katru dienu sintētiskās putras un kartupeļu biezenis ar malto gaļu. Labi, ka mums mājas ir netālu un tētis nesa mazai svaigus augļus, dārzeņu biezeņus un citus labumus, jo, kā lai bērns atveseļojas, ja viņam dod ūdeņainu sintētisko putru? Vai tiešām lētāk nav uzvārīt kārtīgu auzu pārslu putru?

Arī man ēst nesa vīrs, jo tā kā es bērna veselības nolūkos vairs ar krūti nebaroju, man barošana nepienākas. Bet uz kafejnīcu aiziet baidījos, jo bērnam pieceļoties gultiņā redeles sniedzās knapi līdz padusēm, un viņai bija sācies vecums, kad patīk visu mest zemē un skatīties kā nokrīt un ieklausīties krītošā priekšmeta troksnī. Un cik tur trūkst, ja mielojoties kafejnīcā, bērns pamostas un izkrīt?! kurš būs vainīgs?! Protams, ka māte, tāpēc, ka nepieskatīja. Uz manu lūgumu, piešķirt normālu, bērna vecumam piemērotu gultu ar augstām margām, ar kādām tukšām gultām ir pilni koridori, man atbildēja ko es iedomājoties, šī esot jaundzimušo nodaļa. Un viņiem tādu gultu nav. Tad kāpēc mūs lika jaundzimušo nodaļā?

Vēl liekas interesanti, ka kafejnīca, kur mammas var ieēst siltu ēdienu svētdienās bija slēgta.

Laikam tā paredzēta kā atslodzes diena, lai taču tās mammas nenoēdas! Pagāja nedēļa. Joprojām analīzes bija sliktas un par mājām varējām tikai sapņot. Pa nedēļu iepazinām visu nodaļas personālu. Ārsti draudzīgi, māsiņas atsaucīgas, varēja bērnam kārtējo antibiotiku devu ielaist guļošam, nepamodinot, izņemot pirmajā naktī sastapto. Otrā nedēļā atsākās murgs. Atkal māsiņa, kas no latviešu valodas neko nesaprot. Bērns vienmēr tiek pamodināts, mazā raud.

Es mierinot apsolos, ka rīt būs cita māsiņa-labā. Paļāvos uz domu, ka 2 nakts maiņas taču nebūs vienam cilvēkam. Nākamā dienā, redzu staigā pa koridori arī sliktā māsiņa, bet nakts maiņa taču beigusies! Pa dienu jaukās māsiņas bērnu lutina ar tukšām špricēm. Mazā pat neraud, kad dur pirkstiņā, lai paņemtu kārtējās analīzes. Pienāk vakara deva, un atkal viņa- sliktā māsiņa. Bērns raud histērijā, es atkal apsolos, ka rīt būs cita labā. Paļāvos cik viens cilvēks var strādāt nakts maiņas, un pa dienu ar manīju- strādāja.

Pienāca nākamā diena. Pa dienu labi, kā vakars ieslāj ar troksni sliktā māsiņa, kas jau nepatiku ieviesa pirmajā naktī, kad šeit nokļuvām. 3 nakts maiņas (!!!) un plus vēl pa dienu strādā! Nebrīnos, ka tāda attieksme pret bērnu- kā pret baļķi. Es pat redzu, ka katetrs bija aizsērējis, ja jau bērns jūt, ka viņam laiž zāles. To mums jau iepriekš labās māsiņas izskaidroja, tāpēc katetru vairāk jāpaskalo. Bet šī tikai uzbļauj, ka bērnam nesāp.

Kāpēc citas māsiņas varēja ielaist antibiotikas bērns pat nepakustējās? Bet šī rausta nabaga guļošo meitiņu, tik strauji laiž zāles, ka atkal sākas histērija. Lūdzu Dievu, lai ātrāk mēs tiktu mājās un naktī nebūtu nepieciešamība pēc māsiņas. Pēc divu nedēļu ārstēšanās, lai arī analīzes nebija tik labas kā vajadzētu, mūs palaida mājās ar norunu, ka atnāksim uz kontrolpārbaudi.

Neko sliktu nevaru teikt par dakteriem un māsiņām, kas ar īpašu sirsnību piegāja pie katra bērna, manam bērnam pat katetru nomainīja bez raudāšanas. Tas ir jāmāk. Bet medus mucu var sabojāt arī piliens darvas. Šoreiz darva ir viena no daudzām māsiņām, kurai nav dotību strādāt ar bērniem. Ne arī vispār sniegt medicīnisko aprūpi, jo nakts maiņa nozīmē naktī strādāt, bet viņa jau 11 bija izgūlusies uz koridorā saliktiem dīvāniņiem. Tā jau var arī 4 un 5 nakts maiņas nostrādāt un vēl pāris dienas maiņas paņemt. Un viņai par to maksā!

Ceru, ka mums vairs nekad nebūs nepieciešamība doties uz slimnīcu.