Mīlestība un audzināšana: kas ir kas?

Tuvojoties Ziemassvētku laikam un arī jauna gada iesākumam, mēs bieži ieslīgstam pārdomās un nereti atskatāmies uz pagājušo gadu, censdamies rast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem par rītdienu. Par rītdienu, kas ir gan sava personiskā, gan ģimenes, gan attiecību rītdiena.

Un tāpēc mēs šoreiz vēlamies jums piedāvāt paskatīties uz bērnu kā attiecību partneri, kur bērns un vecāki tomēr saglabā savas īpašās lomas. Uz sarunu par mīlestības un audzināšanas balansu un saturu šoreiz aicinājām Rīgas Lutera draudzes mācītāju un Rīgas iecirkņa prāvestu Linardu Rozentālu.

Kā Jūs raksturotu - kas ir mīlestība?

Manā izpratnē tā ir beznosacījuma, nesavtīga otra akceptēšana, pieņemšana un cenšanās izprast. Mīlēt – tas ir ļaut otram cilvēkam būt. Un tomēr ir jāapzinās, ka patiesa mīlestība ir iespējama tikai cilvēku starpā. Jā, mēs, tāpat kā pārējā radība (ne visa, protams), spējam pieķerties viens otram, iemīlēties viens otrā un līdz zināmai robežai rūpēties par otru. Tomēr tas pieder pie mūsu dzīvnieciskās daļas. Taču mēs vienlaicīgi esam līdzīgi arī Dievam – ārēji un iekšēji. Jo tikai cilvēks ir spējīgs uz tādām attiecībām kā beznosacījumu mīlestība, laulība un mīlestība uz savu bērnu. Uz attiecībām, kur par spīti visam pastāv piedošana, empātija un rūpes, kas prasa arī sevis ierobežošanu un pārbaudīšanu.

Tikai starp cilvēkiem ir iespējams kas tāds, ka divi cilvēki var viens otru mīlēt un turpināt mīlēt, neskatoties uz otra spējām vai nespējām, spēku vai vājumu, slimību vai veselību. Šāda mīlestība pieder tikai pie cilvēka, kā Dieva līdzībā radītas būtnes, iekšējās būtības. Ja šāda mīlestība cilvēka dzīvē neīstenojas, tad kaut kas esenciāli būtisks pie cilvēka nenotiek, neveidojas, nesākas. Mīlestība – tas nozīmē sarežģītu dzīvi. Kad Bībelē Dievs pirmajiem cilvēkiem raksturo to, kāda izskatīsies dzīve ārpus Ēdenes dārza, Viņš runā par sāpēm, kas pavadīs bērnu piedzimšanu, taču - ne tikai par fizisko pusi.

Būt tuvās attiecībās, kādas bez šaubām ir bērna audzināšana, nozīmē iespēju piedzīvot grūtības, vilšanos un pat sāpes. Sirdssāpes bērnus audzinot nākas piedzīvot galvenokārt tāpēc, ka tuvas attiecības pieprasa no mums ne tikai mīļus, bet arī patiesus vārdus – no abām pusēm. Un tas ne vienmēr ir tas, ko sagaidām. Cieņas pilnas attiecības, ko veido abas puses (vecāki un bērni), sastāv no līdzvērtības principa. Tas nozīmē - veidot tādas attiecības, kurās ir mazāk hierarhijas, bet vairāk acu un domu kontakts, atrododties vienā līmenī. Tas nozīmē vairāk noliekties nekā paaugstināties, vairāk klausīties nekā uzrunāt no augšas. Tas nozīmē runāt patiesību ar mīlestību. Kā tieši to darīt, tas atkarīgs no konkrētas situācijas un konkrētas ģimenes, jo attiecības nav kaut kas vispārējs. Tās ir individuālas un unikālas.

Tāpēc katram no mums attiecībās ir jāprot pieņemt lēmumus, izvēlēties.

Jaunajā Derībā ir tādi pazīstami vārdi, kurus saka Jēzus: Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība. Tas liek jautāt, kas bērnos ir tāds, kas nav pieaugušajos, kas viņus tā izceļ visu citu cilvēku vidū. Un viena atbilde ir šāda – apziņa, ka bērnam ir vajadzīgi vecāki, intuitīvā izjūta, ka bez vecākiem viņi pazudīs. Taču te runa nav par vienkārši vecākiem, bet par attiecību kvalitāti. Par atiecību gaisotni ģimenē - starp vecākiem pašiem un, līdz ar to, arī attiecībās ar bērniem. Jēzus bieži Dievu sauca par Abba. Latviski šo aramiešu vārdu mēs tulkojam vienkārši kā tēvs, taču pareizāk būtu, tētis. Dieva būtība ir, ka Viņš pret mums un ar mums ir kā tētis. Tas maina izjūtas un priekšstatus par to, kas ir Dievs un kādas ir tās attiecības, kuras pēc Viņa mīlestības parauga esam aicināti veidot mēs.

Mīlestība – tātad tas ir arī cienīt otru, kas nozīmē, ka savstarpējās attiecībās jāpastāv atklātībai un godīgumam? Mīlestība nozīmē - būt patiesiem pret bērnu, arī brīžos, kad tas vecākiem nav vienkāršs uzdevums?

Viens ļoti svarīgs jēdziens, bez kura mēs nekad nevaram aptvert, kāds ir Dievs, ir cilvēcība. Ja mēs vēlētos izteikt, kas ir tas, kas nāk šajā pasaulē caur Jēzu Kristu, kas īsti piedzimst Ziemassvētkos, tad tā ir Viņa cilvēcība, kuras gars, ietekme, iespaids ir tik nozīmīgs, ka tā aizskar un piepilda katru, kurš šai cilvēcībai ir atvērts. Dievs kļūst par cilvēku, lai mēs taptu par cilvēkiem šī vārda visdziļākajā nozīmē. Tas ir cilvēka lielais jautājums: kā vairot sevī šo cilvēciskumu un mazināt visu dzīvniecisko, instinktīvo? Mīlestība ir tā, kas ļauj mums būt kopā kā nepilnīgiem un nepilnvērtīgiem cilvēkiem. Un kā tādiem, kuri nepārtraukti atrodas tapšanas procesā. Mīlestība ir tā, kas mīl nepilnīgo.

Tā nepieprasa, lai tu būtu perfekts, nevainojams. Tieši pretēji - tā vietā tā izvēlas būt laimīga ar tevi, kāds tu esi šeit un tagad. Dievs neierodas šajā pasaulē kā kaut kas gatavs, pabeigts vai līdz galam izstrādāts. Viņš piedzimst kā bērns un tas nozīmē divas vēstis – pirmkārt, to, ka arī mēs arvien esam būtnes, kuras nav pabeigtas, gatavas, kurām arvien ir jāaug - ja ne vairs ārēji, tad iekšēji (pie kura šīs process apstājas, sākas miršana), un, otrkārt, to, ka Dievs ir gatavs iet ar mums šajā augšanas procesā. Un to pašu principu mēs varam ievērot attiecībās ar bērniem – būt gataviem iet ar viņiem kopā viņu attīstības ceļā, pieņemot viņus tādus, kādi viņi ir.

Arī Dievs negaida mūs pie mērķa, bet ir ar mums ceļā uz to. Adventa laiks ir pateicīgs brīdis šādai sarunai, jo tā ir gatavošanās, pārdomas un sevis saprašana, lai kopā ar Kristu sāktu iet. Iet uz mērķi tapt labākam, sasniegt jaunu iekšējās attīstības pakāpi. Tas nav laiks, kad mēs skrienam, joņojam, lai tikai Ziemassvētkos apstātos. Tieši otrādi. Kristus bērns no vienas puses iemieso to, kas mēs esam, bet arī to, par ko mums vēl jātop. Tas ir ceļš no cilvēciskā pretī dievišķajam, bet, jo tālāk esam šajā ceļā, jo skaidrāk apjaušam, ka dievišķums ir patiess cilvēciskums. Un tas dod mums iespēju jaunā kvalitātē paskatīties gan uz pieaugušo savstarpējām attiecībām ģimenē, gan uz attiecībām ar bērnu.

Vai tas vispār ir iespējams - mīlēt bez nosacījumiem un vienlaikus parādīt, ka dzīvē pastāv arī aizliegumi? Kā, neizejot no mīlestības robežas (ja tā varētu nosaukt attiecību veidošanu ģimenē), parādīt bērnam, ka viņa rīcībai ir sekas? Arī, ja nepieciešams domāt par tā saucamā soda piemērošanu, lai veidotu bērnā šo izpratni.

Turpinot iepriekš teikto, vajadzētu akcentēt, ka baušļi ir nozīmīgs cilvēciskuma ietvars. Tās ir cilvēciskuma robežas. Un tas ir labs aizlieguma paraugs, jo aizlieguma mērķis ir mūs aizsargāt. [Mēs taču aizliedzam bērniem spēlēties ar uguni, elektrību, bradāt pa saplēstiem stikliem – aut.] Pārkāpjot aizlieguma robežas, mēs kļūstam līdzīgāki zvēriem – zaudējam kaut ko no savas cilvēciskās kvalitātes. Ir svarīgi saprast, ka baušļi netiek doti tāpēc, lai Dievam būtu iemesls mūs pieķert to pārkāpšanā un tad bargi sodīt.

Baušļi netiek doti arī tāpēc, lai mēs ar tiem apbruņojušies, sāktu vērtēt, kas ir labs  cilvēks un kas tāds nav. Baušļi ir doti, lai mēs censtos viņus pildīt un reizē arī apzinātos, kas ir tas, kas mums traucē - kas ir mūsu katra klupšanas akmeņi, grūtības, problēmas. Tas parāda, kuros virzienos mums vēl jāpilnveidojas, jāaug. Tie ir kā ceļvedis. Ceļvedis, kurā Jēzus personība ir tā, kas var mums palīdzēt. Kā paraugs un kā reāla klātesamība (piemēram, sakramentos), lai palīdzētu mums dzīvot cilvēcības piepildītu dzīvi.

Baušļi mums māca novilkt robežas, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Jo tikai cilvēks, kurš apzinās, kur viņš sākas un kur beidzas, kas viņš ir un kas viņš nav, ko viņš spēj un ko viņš nespēj, māk un nemāk, drīkst un nedrīkst, ir izaudzis, nobriedis cilvēks. Attiecībās ar bērnu robežām tāpat jābūt stingri noteiktām, taču tām jābūt pakārtotām bērna drošībai un personības izaugsmes labumam, ne vienkārši vecāku iegribai vai uzskatiem, kas dažkārt pāraug egoismā. Līdzvērtības, līdzās būšanas un cilvēcības principi audzināšanā radīs nepieciešamo balansu.

Un vēl – mums būtu ļoti jāuzmanās ar izteicieniem, ka Dievs soda cilvēkus. Jo viens ļoti izplatīts priekšstats ir, ka Dievs ir kā stingrais tēvs, kurš atalgo labos, bet soda ļaunos. Ja tu esi bijis labs cilvēks, nokļūsi debesīs, ja slikts, tava vieta būs ellē. Taču tāds nav Dievs, kuru mums atklāj Jēzus. Šis Dievs ir tāds, kurš mīl mūs vismaz tik daudz, cik mūs mīl kāds cilvēks, kurš mūs mīl visvairāk par visiem. Un, kad to saprotam un pieņemam, tas ir liels progress, lielas skolas pabeigšana...

Tas, ko cilvēks sauc par Dieva sodu, īstenībā ir vai nu cilvēka paša rīcības sekas (pat tad, ja to apzināties un atzīt ir grūti), vai arī cilvēka un šīs pasaules nepilnības izpausmes. Neizdevušās mēģinājuma rezultāts. [Nāk prātā atziņa, ka ne vienmēr tas, ko mēs gribam, ir tas, kas mums vajadzīgs. – aut.]

 

Bieži mēs meklējam padomu pie saviem vecākiem un vecvecākiem savu bērnu audzināšanā, īpaši, ja ģimenē ienācis pirmais bērniņš. Taču - ir gadījumi, kad viņu piedāvātie risinājumi mūsu dzīvē nedarbojas, un mēs nonākam pie secinājuma, ka mūsu attiecības ar bērnu ir unikālas. Dažkārt jautājam - vai vispār ir iespējams mīlestības paraugs, kas derētu visiem...

Manuprāt, mūsu dzīvē darbojas tas, ko mēs paši esam ieguvuši kā savu pieredzi. Mūsu skolotāji, padomdevēji, vecāki, citi gudrāki un pieredzējušāki cilvēki var mums daudz ko pastāstīt, taču tikai tad, kad tas kļūst par mūsu pašu pieredzi, tas sāk dzīvot un attīstīties – realizēties mūsu dzīvē un attiecībās. Bieži vien lielie un augstie paraugi tikai vairo mūsos nepilnvērtības sajūtu un nostiprina mūsos izjūtu, ka mēs jau gan tā nespētu.

Ka tas vienkārši nav priekš mums. Tāpēc liels un patiesi augsts īstenībā ir tikai tas paraugs, kurš ir gatavs sākt no tās vietas, kur esi tu. Mums apkārt ir miljons dažādu resursu, taču darboties un mums palīdzēt var tikai tie, kas ir mūsos pašos, kas ir ienākuši, nokāpuši mūsos. Tas arī ir viss kristietības noslēpums – Dievs, kurš runā nevis no augstumiem, bet nokāpj pie tevis, lai būtu cilvēkam līdzīgs, lai sāktu no tās vietas, ticības, gudrības, izpratnes, kurā šobrīd esi tu pats.

Spēt nokāpt pie bērna viņa dzīvē, saprast viņa valodu, domāšanu, sapņus, cerības, iztēli, tas, manuprāt, ir ceļš, kas ļauj augt arī pašam pieaugušajam. Atceroties, ka katrs cilvēks ir unikāls, neatkārtojams un īpašs. Tieši tāds ir Dieva ceļš pie cilvēka – esot ar katru, uzrunājot cilvēku vārdā [vēršoties personiski pie katra – aut.], palīdzot tev atrast un saprast, kas ir tava būtība, tavas dzīves uzdevumi un mērķi. Darbs visam mūžam. Pirmajā dzīves ceļa posmā tieši vecāki ir tie, kuri var ļoti palīdzēt...vai arī nepalīdzēt.