Mazulis ir dzīves balva, nevis nasta

Mazajam puisītim marta pirmajā dienā apritēs tieši viens gadiņš. Viņu, tāpat kā visus bērnus, radījuši divi cilvēki, bet viņa dzīves stāsts atšķiras no vairuma citu.

Droši vien pēc dažiem gadiem mazais jautās mammai, kur ir viņa tētis. Vai mazums stāstu dzirdēts, ka mazi puikas kā apburti ar acīm seko katram svešiniekam, lai pārliecinātos, vai tas nav viņa tētis. Inga šodien ir pārliecināta, ka viņa mazajam pastāstīs, kas ir viņa tētis un, ja tas būs iespējams, abus iepazīstinās. Kāda būs tēva reakcija un vai viņu vispār varēs sastapt, grūti atbildēt.

Sāka skatīties caur rozā brillēm

Nejaušā tikšanās, kuras laikā Inga sastapa savu simpātiju, notika tovasar, kad Latvijā jaunieši sekoja līdzi Eirovīzijas kaislībām. Vidusskolniece kopā ar savu klasi devās uz Rīgu, lai Daugavas krastmalā, kur bija uzstādīti lielie ekrāni, varētu vērot dziesmu izpildītāju šovu. Ingas draudzene piezvanīja savam draugam, abi sarunāja tikšanos, bet uz to atnāca tikai puisis. Jaunieši sasēda zālītē, vēroja koncertu, sarunājās.

Pēc tam sekoja tikšanās Smiltenē un pamazām veidojās draudzība. Meitene uz notiekošo sāka skatīties caur rozā brillēm, kā tagad mēdz nopūsties Ingas mamma. Pēc pāris mēnešiem radās aizdomas, ka sevi pieteiks mazulis. Tolaik Ingai bija 17 gadu, bērna tēvam — 20. "Ko darīsi?" vaicājis puisis, bet Inga vēl nav varējusi izlemt, ko darīt ar mazo dzīvībiņu. Vēl kādā sarunā puisis sacījis, ka nevajadzētu no mazuļa atbrīvoties, tiesa gan, nemotivējot savu ieteikumu. Inga sapratusi, ka viņš nākotnē palīdzēs rūpēties par bērnu. Reiz puisis pat jautājis, vai viņa nevēlas dzīvot ar viņu kopā, uz to meitene pēc pārdomām atteikusi, ka tomēr šādam solim vēl nav gatava.

"Kā gan es varu dzīvot kopā ar cilvēku, uz kuru nevaru paļauties? Te viņš parādās, te atkal pēkšņi pazūd, atsūta tikai īsziņu," vērtē Inga. To, ka viņa nekad nevarēs sava bērna tēvam uzticēties kā vīrietim, Inga atskārtusi pēc kāda atgadījuma. Līdz mazuļa dzimšanai bija atlicis pavisam neilgs laiks, kad puisis uzaicinājis Ingu vakariņās. "Brūzī" kāds viņa draugs rīkojis Ziemassvētku vai Jaungada pasākumu. Pēdējā brīdī atskanējis telefona zvans, ka pasākums nenotiks un uz paredzētajām vakariņām nav jāiet. Pēc pāris dienām Inga nejauši uzzinājusi, ka pasākums noticis gan, arī viņas izredzētais tur bijis. Protams, kopā ar slaidākām meitenēm, nekā tolaik bija Inga. "Šāda situācija sāp divkārt spēcīgāk," uzskata Inga.

Tieši tad viņa sapratusi, ka prātā pavīdējusi doma par kopdzīvi, bijusi tikai ilūzija.

Nav viegli mācīties un audzināt bērnu

"Sveši cilvēki šajā laikā man palīdzēja un atbalstīja vairāk nekā gaidāmā bērna tēvs," saka Inga. Viņa piebilst, ka vislielāko atbalstu viņa saņēmusi savā ģimenē. Mamma pāris dienu paraudājusi, bet nekad nav pavīdējusi doma, ka viņa varētu ieteikt meitai atbrīvoties no mazuļa. Līdz pat bērna piedzimšanai Inga apmeklēja skolu. Tad sekojušas trīs dienas slimnīcā un viena nedēļa mājās. Laimīgi sagadījies, ka tolaik bijis arī skolas brīvlaiks, tāpēc mazuļa piedzimšana mācībās nekādu robu nav radījusi. "Protams, ka nav viegli mācīties un audzināt bērnu. Grūti, nevar izgulēties, nevar atpūsties. Daudz kas ir liegts no tā, ko var atļauties citi klases biedri," saka 12. klases skolniece.

Tomēr mazais ir tik jauks, ka viņa smaids un nerātnības atsver visas grūtības un negulētās naktis.

Viņš uz mazo nav pat paskatījies

Mazulim drīz būs gada jubileja. Cik rūpju, nervu un pacietības šis gads prasījis gan Ingai, gan viņas vecākiem, nav grūti iedomāties. Šajā laikā notikusi tiesa, kurā jaunais tēvs pateicis, ka bērns viņam neizraisa nekādas emocijas. Vēl vairāk, viņš uz mazo nav pat paskatījies, nemaz nerunājot, ka vēlētos to paņemt rokās vai apmīļot.

Mazais piedzimis, Inga vēl bijusi dzemdību nodaļā, kad tēvs piezvanījis un vaicājis: "Vai man aiziet ciemos?" "Nāc, ja vēlies," atteikusi Inga.

"Jēgas šim apciemojumam nebija nekādas. Viņš atnāca, pasēdēja, paklusēja, uz bēbīti pat nepaskatījās. Tad es pateicu, lai viņš iet prom," atceras Inga.

Citreiz nejaušā tikšanās reizē Ingas mamma puisim vaicājusi, vai viņš nevēlas paņemt puiku rokās un palūkoties, cik abi ir līdzīgi. Jauneklis nodurtu galvu malkojis kafiju, neko neatbildējis un, galvu nepagriezis, ar acu kaktiņu mazliet pašķielējis. "Nezinu, vai toreiz viņš mazo aplūkoja. Tā tad varētu būt vienīgā reize," secina Inga.

Kļūdas kas iecērt robu makā

Abu bērna vecāku saziņa šajā gadā vairāk noritējusi ar mobilā tālruņa īsziņu palīdzību. Nākamājā rītā pēc slimnīcas apmeklējuma, jaunais tētis rakstījis: "Paldies par nevajadzīgo publicitāti un kļūdu, kas turpmākos 18 gadus manā makā iecirtīs robu!"

Tie bija tikai vārdi, jo patiesībā bērna piedzimšana jaunā tēva makam nekādas rūpes nesagādāja. Mazliet ciniski, bet, lūgts palīdzēt finansiāli rūpēties par bērnu, tēvs atbildējis, ka viņš no rītiem brokastis neēdot. Īsti nav saprotams, kā šo interesanto domu varētu izskaidrot zīdainītim, jo viņš, kad ir izsalcis, vienkārši raud.

Nav nekāds noslēpums, ka mazi bērni slimo. Šāda liksta piemeklējusi arī Ingas puiku. Cerībā, ka varbūt šoreiz tēvs palīdzēs, viņa pastāstījusi, ka mazajam ir bronhīts un jāpērk zāles.

"Tu gribi redzēt manu maku? Man arī naudas nav," sekojusi atbilde.

Emocionālais parāds būs lielāks

Janvārī Inga pirmo mēnesi saņēmusi uzturlīdzekļus, kurus šobrīd viņas bērnam maksā valsts. Kādreiz šis parāds bērna tēvam būs valstij jāatdod. Tomēr krietni lielāks būs emocionālais parāds, kuru pēc gadiem vaicās izskaidrot kāds zēns vai varbūt jau jaunietis.

Par naudu, ko Inga turpmāk saņems ik mēnesi, viņai pat neiznāk mazajam pamperi visam mēnesim. Meitene aprēķinājusi, ka šobrīd, lai uzturētu bērniņu, apgādātu sevi un būtu ko abiem paēst, viņai pietrūkst aptuveni 100 latu. Protams, šajā situācijā palīdz vecāki.

Palicis pavisam nedaudz, un Inga pabeigs 12. klasi. Ko tālāk? "Noteikti turpināšu izglītību! Studēšu neklātienē, strādāšu, lai varētu mazo nodrošināt," viņa ir optimisma pilna. Meitene vairākkārt mūsu sarunas laikā uzsver, ka bez izglītības šodien nevienu nekur pretī neņem, tāpēc jāmācās.

Tā visas problēmas var atrisināt

"Dzīvē cenšos saskatīt gaišās krāsas. Esmu optimiste," uzsver Inga. Vaicāta, vai viņa spēj uzticēties cilvēkiem un kā viņa rīkosies, ja dzīvē sastaps savu īsto mīlestību, meitene atbild, ka par to vēl pāragri spriest. "Kad tas notiks, tad arī redzēsim. Protams, zināmas šaubas un neticība ir," viņa secina un tūlīt piebilst, ka mazais ir jauks un dzīvē ir nevis nasta, bet gan balva.

"Savam bēbim centīšos būt laba draudzene, nevis stingra mamma. Bērns jāaudzina tā, lai būtu savstarpēja uzticība. Lai viņš man varētu uzticēties, visu izstāstīt, un es — viņam. Tā visas problēmas var atrisināt, un viss ir kārtībā," šo pieredzi Inga atklājusi saskarsmē ar savu mammu.

Tieši tāpēc, neraugoties uz pašreizējām attiecībām ar puisi, Inga uzskata, ka nākotnē neslēps, kurš ir zēna tēvs. "Dzīvē nevar paredzēt nejaušu tikšanos, kad kāds ļaunā priekā pateiks: "Re, kur tavs tētis aiziet!" Ja mazajam nebūs izstāstīts, būs daudz grūtāk izskaidrot," domā meitene.

Sarmīte Ozola, Ziemeļlatvija