Manam bērnam slimnīcā tika injicētas cita bērna zāles!

Labdien!

Vēlos dalīties pieredzē ar vecākiem, kuru bērni ir nonākuši slimnīcā, gan arī ar ārstiem, kas ārstē mūsu bērnus, lai nerastos situācijas, kādās nonācu es ar savu meitu Elīzu ārstējoties Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā Gaiļezerā 5. nodaļā.

Mājās Elīzai (bērnam 8 mēneši) parādījās caureja un pacēlās temperatūra līdz par 40 grādiem. Protams, izsaucām ātro palīdzību, kura mūs aizveda uz slimnīcu. Slimnīcā mums uzreiz pielika pie sistēmas, lai bērns dabūtu pietiekami daudz šķidruma, lai nesāktos organisma atūdeņošanās un deva zāles pret paaugstinātu temperatūru.

Nākamajā rītā pie mums atnāca ārstējošais ārsts, izprašņāja, apskatīja visu kā pienākās. Pateica, ka vakarā ap septiņiem – astoņiem  mūs apskatīsies LORs. Visu dienu turpināja pilināt sistēmu un dot zāles pret paaugstinātu temperatūru. Kad pienāca vakars un atnāca LORs, māsiņas pasauca uz apskati mūsu palātas biedreni Evelīnu, taču Elīzai šī ārsta apskate slimības vēsturē nebija norādīta, tāpēc mums šī apskate izpalika.

Protams, es gāju un stāstīju māsiņām, ka acīmredzot, kāds kaut ko nav ierakstījis dokumentos un lūdzu, lai LORs apskata tomēr manu bērnu. Man māsiņas pateica, ka esmu to pati izdomājusi un ārsts Elīzu neskatīšot. Es ļoti sabēdājos, jo arī pēc mana lūguma piezvanīt manam ārstējošam ārstam un noskaidrot pārpratumu, visi mani centieni tika noraidīti. Pēc divām stundām palātā ienāca procedūru māsiņa un vaicāja (kā viņa teica „vai Evelīna”, es dzirdēju Elīza, arī Evelīnas mamma sava bērna vārdu nesaklausīja, tāpēc kā bija patiesībā nemāku pateikt, jo katrs palikām pie savas taisnības). Un tad māsiņ iespricēja kādas zāles.

Kad jautāju, kas tās par zālēm, viņa atbildēja, ka tās pašas antibiotikas, kuras jau pusdienās dabūjām. Tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo Elīzai neko tamlīdzīgu nespricēja. Tad mēs ar māsiņu sapratām, kas tikko bija noticis un man iestājās šoks, jo manai meitai tika injicētas zāles, kuras viņai nebija paredzētas un vēl jo vairāk, ka Evelīna bija divas reizes vecāka par Elīzu un es jau nezināju, cik liela doza tās zāles ir paredzētas lielākam bērnam.

Tūlīt teicu māsiņai, lai sauc dežūrārstu, lai tas izvērtē, kas noticis un ko lai tagad iesāk. Man pašai sajūtas tik briesmīgas, pa galvu maisās visādas domas. Ja bērns iedzēris nepareizas zāles – var skalot kuņģi, bet ko lai iesāk šādā situācijā, kad zāles ielaistas vēnā – neko. Bet tālākie notikumi šokēja mani vēl vairāk. Sēdēju palātā, raudāju, gaidīju, kad atnāks ārsts. Ārsta kā nav, tā nav. Aizgāju līdz nodaļas māsu postenim un prasīju, kur ir dežūrārsts, uz ko man māsiņas vaicāja, kas tad man atkal esot noticis! Es sašutumā teicu, ka manam bērnam taču ir iespricētas citam bērnam domātas zāles un man ir nepieciešams dežūrārsts tūlīt un tagad!

Tad nu dežūrmāsa aizgāja pakaļ dežūrdakterim, kas pie tam izrādījās arī nodaļas vadītāja. Pēc kāda laiciņa dakteris atnāca, bet tā vietā, lai man skaidrotu situāciju, kas tās pa zālēm un kas tālāk ir vai nav jādara ,un kādu iespaidu tās atstās uz manu bērnu, un nomierinātu mani, šī daktere man sāka stāstīt, ka esmu pati vainīga pie šīs situācijas, ka iespricētas šīs zāles, ka pati esmu atsaukusies uz vārdu Evelīna.

Saprotot, ka nekāda saruna neveidosies, es uzstāju, lai daktere uz lapas uzraksta man kādas zāles iespricētas, cik liela deva, un ka mana bērna veselībai un dzīvībai briesmas nedraud, uz ko daktere atbildēja, ka viņai nekas man nav jāraksta. Tad man iestājās panika un es teicu, ka zvanīšu policijai, savukārt uz ko daktere atbildēja, ja es gribot, tad lai zvanot.

Nākamajā mirklī es arī sazvanīju policiju un izstāstīju, kas par lietu. Policija pieņēma manu izsaukumu un teica, ka izbrauc.  Sapratusi, ka es patiešām izsaucu policiju, un ka viņi patiešām brauks, daktere sāka rakstīt kaut ko bērna slimības vēsturē. Es savukārt aizgāju uz palātu un gaidīju policijas ierašanos. Pēc brītiņa ienāca dežūrmāsa un atvienoja no Elīzas sistēmu un aizgāja. Tad es vairāk neko vairs nesapratu.

Kad ienāca daktere, lai parādītu man, ko viņa ir uzrakstījusi un vai mani tas apmierina, ko viņa ir uzrakstījusi, es jautāju, kāpēc Elīzai tika atvienota sistēma, uz ko daktere man atbildēja, ka māsiņa esot teikusi, ka zāles esot izpilējušas. Es, protams, atbildēju, ka zāles pilētu vēl kādas stundas divas vismaz. Daktere aizgāja noskaidrot situāciju un patiešām izrādījās, ka māsiņa noņēmusi gandrīz pilnu maisiņu. Taču daktere man paskaidroja, ka tas  esot tāpēc, ka es esot sanervozējusi māsiņu. Tātad sanāk, ka atkal vainīga esmu es pati.  

Kad izlasīju, ko daktere slimības vēsturē bija ierakstījusi, ka Elīzas dzīvībai briesmas nedraud, protams, nedaudz nomierinājos. Policija atbrauca,  konstatēja faktu par citam bērnam domātu zāļu injicēšanu Elīzai. Pierakstīja liecības gan no manis, gan no māsiņas, kura injicēja šīs zāles, gan arī no dežūrārsta.

Un šajā situācijā paldies likumsargiem, ka viņi atsaucās uz manu izsaukumu. Šī policijas izsaukuma varēja nebūt, ja daktere man visu būtu izskaidrojusi un nomierinājusi, taču tā vietā viņa izlēma izvairīties no atbildības meklējot vainīgos. Tajā pašā vakarā māsiņa, kura injicēja Elīzai nepareizās zāles, atnāca pie manis un dziļi atvainojās par notikušo, teica, ka tajā momentā viņai visa dzīve gar acīm nozibsnījusi, ka viņa no visas sirds ļoti pārdzīvo, un ka Elīzu viņa atcerēsies visu savu dzīvi. Es pat viņu apķēru un teicu, ka viss būs labi, taču dežūrārsts „palika savos augstumos”.

Nākošajā rītā ar mums runāja gan slimnīcas virsmāsa gan virsārsts, atvainojās par notikušo, protams, interesējās kā Elīzai ar veselību. Un kopš tā brīža mums sākās „dzīve slimnīcā pēc policijas”. Mums bija īpaša uzmanība  - analīžu atbildes tika noskaidrotas pa telefonu, pēc tam uzrādītas rakstiski, paldies par to, jo izrādījās, ka Elīzai tika konstatēti trīs vīrusi. Nu varēja uzsākt nopietnāku ārstēšanu ar antibiotikām. Māsiņas un dakteri man skaidroja ārstēšanas  procesu, stāstīja par katru injekciju, ko saņēma Elīza. Man viss bija skaidrs un es pati arī ļoti nopietni sekoju līdzi katram sīkumam, kas norisinājās ārstniecības procesā.

Šajā sakarā es gribu uzrunāt  bērnu vecākus, kuri ir nonākuši slimnīcā. Parakstot ārstēšanas līgumu, kārtīgi izlasiet līguma noteikumus, ziniet savas tiesības. Jums ir tiesības pieprasīt visu informāciju par ārstēšanas gaitu, metodēm u.c. jums saprotamā veidā. Prasiet dakteriem visus Jums nesaprotamos jautājumus, izziniet, kādas zāles tiek dotas Jūsu bērniem, sekojiet paši līdz ar vislielāko atbildību, katram procesam, kas notiek slimnīcā.

Runājiet ar medmāsām, ja kas nav skaidrs, pat  tad, ja Jums liekās ka jautājums ir gana muļķīgs. Ir jāpanāk šī savstarpējā komunikācija starp ārstējošo ārstu, medmāsām un vecākiem. Medmāsas mainās katru dienu, taču mēs – vecāki esam klāt saviem bērniem katru minūti.

Par cik šajā gadījumā ir iesaistīta policija, ir konstatēts fakts par nopietnu pārkāpumu ārstniecības procesā, man ir visas iespējas tālāk ierosināt lietas likumsargājošajās iestādēs. Taču es to nevēlos darīt. Ar Elīzu viss ir kārtībā un tas ir pats galvenais. Ar slimnīcas vadību arī esmu runājusi, kopīgi esam domājuši, kādus preventīvos pasākumus varētu veikt, lai pilnībā izslēgtu šādus gadījumus. Šis gadījums ir ar laimīgām beigām, un tas ir pietiekošs iemesls, lai izvērtētu visus procesus, lai neieslīgtu pašapmierinātībā.

Un vēl, es vēlētos uzrunāt arī medicīnisko personālu. Es neapšaubu, ka Jūs visi esat lieliski profesionāļi savā nozarē, izcili ārsti, medmāsas, taču nevajadzētu aizmirst, ka vispirmām kārtām mēs visi esam cilvēki, it īpaši ārstu, medmāsu un vecāku attiecībās slimnīcā. Vecāks, kura bērns tā ir nonācis slimnīcā, ļoti uztraucās par izveidojušos situāciju ar viņa bērnu.

Varbūt varētu lieku reizi pateikt kādu nomierinošu vārdu, jo tas jau nav grūti, bet vecākiem uzreiz mierīgāk, tātad bērnam arī. Un paldies visiem mediķiem, kuri tā dara – aprunājās, līdz ar to palīdzot vecākiem un bērniem pozitīvāk izdzīvot šo slimības laiku ārstniecības iestādē. Un tāpēc, lūdzu, skaidrojiet vecākiem ārstēšanas procesus, lai vecāki jūtas droši un arī savas kompetences robežās piedalītos kopīgajā mērķa sasniegšanā – mazā pacienta izveseļošanās.

Un nobeigumā es gribētu pateikt paldies pilnīgi visam medicīnas personālam, kas piedalījās Elīzas ārstēšanā, „lai kā arī mums tur gāja vai negāja”.

Lai veicas mums visiem!

Ar cieņu,

Dace