Kā veicināt bērnu spēlēšanos un fantāziju

Spēlēšanās palīdz apgūt lietas, kas vēlāk noderēs skolā, piemēram, burti, skaitļi, kas būs nepieciešamas tālākajā dzīvē. Spēlēšanās lieliski veicina valodas attīstību, kas lielā mērā ir saistīts ar iztēlošanos.

 

Rotaļāšanās veidi

 

Bieži vecāki ar nepacietību gaida brīdi, kad bērns iemācīsies rotaļāties vienatnē, uzskatot to par ĪSTO spēlēšanos. Taču ir svarīgi atcerēties, ka bērni ir dažādi un daži no viņiem, iespējams, nekad negribēs rotaļāties vienatnē ilgāk par 15 vai 20 minūtēm, kamēr citi mazuļi labprāt spēlējas savā nodabā jau salīdzinoši agrā vecumā. Turklāt tas, ka mazais vēlas rotaļāties ar kādu kopā, atvieglos viņa sadarbību ar citiem arī nākotnē, kad viņam būs jāiekļaujas bērnudārza kolektīvā.

 

Rotaļas ar klučiem vai lellēm ir vērstas uz pasaules izpēti. Caur tām bērns saprot, ka no klučiem viņš kaut ko var uzbūvēt un var to izjaukt. Daudziem bērniem ļoti patīk rotaļāties ar sadzīves priekšmetiem, tāpēc daudzās ģimenēs ir pazīstama situācija, kad mazie ar lielu zinātkāri izkrāmē spožos katlus no virtuves plauktiņa. Arī šīs rotaļas ir ļoti svarīgas, jo caur tām bērns izzina pasauli, kurā viņš dzīvo.

 

Kustību spēles ir tās, kurās mazie skrien, lec, veļas un aktīvi iesaistās ar visu savu ķermeni. Starp šīm rotaļām ir arī daudzu bērnu iemīļotie ķeriņi un "augstāk par zemi".

 

Sarežģītākais rotaļāšanās veids ir lomu jeb simbolu spēles, kurās bērni kaut kādas lietas iedomājas un pēc tam realizē tās dzīvē. Tās var būt kaut kādas teātra tipa spēles, piemēram, ar vairākām lomām, kad sarunājas divi zaķīši, vai arī bērns iejūtas mammas un mamma – bērna lomā.

 

Tas, cik daudz savās rotaļās bērni izmanto iztēlošanās spēles, lielā mērā ir saistīts ar to, kāds ir bērna temperaments, vai mazajam ir pieejami rotaļu biedri, kā arī cik lielā mērā vecāki iesaistās rotaļās.

 

Rotaļlietas

 

Tagad, kad rotaļlietu klāsts ir tik plašs, bieži vien rodas jautājums – kādas spēļlietiņas bērnam labāk pirkt?! Ir daudz dažādu iespēju izvēlēties, taču pats svarīgākais ir, lai bērnam vienlaicīgi netiek piedāvāts pārāk daudz rotaļlietu, lai viņš neapjuktu mantu jūklī un lai varētu izvēlēties, ar ko tad tagad rotaļāties. Tāpēc mantiņas vajadzētu sadalīt – ar vienu daļu mazais rotaļājas pašlaik, bet pēc nedēļas šīs rotaļlietas tiek samainītas pret tām, kuras bijušas noliktas atpūsties. Šī metode labi darbojas arī, lai bērnam rotaļlietas neapnīk – kad apnikušais lācis kādu laiku nav redzēts, tas atkal izrādās bezgala mīļš!

 

Bērna spēļmantiņu klāstā vajadzētu būt priekšmetiem, kas ataino mūsu reālo dzīvi - transporta līdzekļi, trauki, cilvēki vai lelles, zvēriņi. Tāpat jābūt rotaļlietām, kas ir saistītas ar prāta jeb attīstošām spēlēm - kluči konstruktori, galda spēles, kas veicina domāšanu.

 

Un vēl ir trešā kategorija - radošās spēļmantiņas - plastalīns, zīmuļi, krītiņi.

 

Sabiedrībā ir iesakņojies stereotips, ka ir zēnu un meiteņu rotaļlietas. Ja katra kārtīga puiša rotaļlietu kastē būs bumba, mašīnītes, kluči un karavīriņi, tad meitenēm noteikti ir vajadzīgas lelles, trauki un rotaļu rati. Taču, tā kā rotaļlietām vajadzētu atainot bērnu reālo dzīvi, ir ļoti labi, ja arī meitenēm tiek piedāvāts rotaļāties ar mašīnītēm, bet zēniem – pavizināt lelli rotaļu ratiņos.

 

Agresīvās spēles

 

Daudzi vecāki, īpaši tie, kuriem mājās aug zēni, mēdz raizēties par agresīvajām rotaļām. Dēls vēlas spēlēt "kariņu", bet māmiņa iebilst – mūsu mājās nekad nebūs pistoļu un tanku! Savukārt pētījumi rāda, ja bērni šo agresiju izspēlē, tas nekādā veidā nevairo viņu agresiju, daudz vairāk bērnus ietekmē filmas, kurās ir agresija, un datorspēles, kurās notiek slepkavošana.

 

Reizēm kopīgās rotaļās bērni savā starpā nevar sadalīt rotaļlietas. Šādās situācijās pieaugušajiem būtu jāiejaucas tikai tad, ja bērni viens otram dara pāri vai lauž rotaļlietas. Ja cīņa par konkrēto mantu ir uzvedības normu robežās, iejaukties nevajag – bērniem ir jāmācās vienoties un gaidīt savu kārtu.

 

Televizors un dators kā rotaļlietas?

 

Televizors un dators noteikti nevar aizstāt rotaļāšanos, taču mēs nevaram izlikties, ka šīs lietas mūsu pasaulē nav. Pilnīgs aizliegums televīzijai un datorspēlēm var novest pie tā, ka tad, kad bērns tiks tiem klāt, viņš nebūs apturams. Tāpēc svarīgi ir ieviest laiku, cik mazais šīm izklaidēm dienā drīkst veltīt un sekot tam, lai izvēlēto televīzijas pārraižu vai datorspēļu saturs nebūtu vardarbīgs.

 

Vecāku loma

 

Vecāku loma rotaļāšanās procesā ir tikpat būtiska kā citās lietās. Jo dažādāk mēs esam gatavi iesaistīties bērna rotaļās un jo brīvāki mēs spējam būt, jo daudzveidīgāku pasauli parādam savam bērnam un brīvāku personību veidojam.

 

Ļoti būtiski, lai vecāki pamaina veidus, kā viņi iesaistās rotaļā – ne tikai viņi ir vadoši un piedāvā iniciatīvu, kas parasti izdodas ļoti labi, bet tikpat svarīgi, lai vecāki ļaujas bērnu iniciatīvai, kad noteicošais un vadošais ir bērns. Bieži vecākiem ir grūti pakļauties bērna izdomātās spēles noteikumiem, jo viņi paši pieraduši kontrolēt un grib izlabot, ja kaut kas nesanāk pēc viņa prāta.

 

Kā veicināt spēlēšanos un fantāziju?

 

Vecāku galvenais uzdevums ir iesaistīties un atvēlēt ik dienu vismaz 10 līdz 15 minūtes, kad ļauties rotaļām, kurās vadītājs un iniciators ir bērns, bet vecāks tikai piedāvā idejas, kā paplašināt spēli nevis to izmainīt.

 

Noteikti ir jāizvairās no kritikas, ja bērns pēc vecāku domām kaut ko ir izdomājis nepareizi, tā, kā īstenībā nenotiek. Vecākiem ir jāpriecājas par bērna izdomu. Bērniem ļoti patīk spēlēt pieaugušos, bet, pieaugušajiem, reizēm ir tik lietderīgi paskatīties uz pasauli bērna acīm un priecāties kopā ar mazajiem!