Kā pēc dzemdībām nepazaudēt sevi

Sievietes dzīvē ir mirklis, kad viss izmainās sekundes simtdaļās-  mirklis, kad grūtniecības tests uzrāda pozitīvu rezultātu. Kaut arī šajā mirklī tikai dzimst doma par to, ka sieviete tagad ir māte, reālā apziņa rodas daudz vēlāk. Pat, ja fiziski bērniņš jau ir uz rokām... Par to, kā pieņemt mammas lomu, reizē nepazaudējot sievieti sevī konsultē psihoterapeite Anita Plūme.

{smallpic:1}

Laiks pirms dzemdībām – mamma jau rodas

Process, kad sieviete sāk kļūt par māti,  iesākas jau ātrāk, nekā tajā brīdī, kad uz dzemdību nodaļas sliekšņa viņa stāv ar mazuli rokās.  Ne velti pirmsdzemdību atvaļinājumu dod noteiktā laikā. Tas tīri psihiski ir mirklis, kad sieviete sāk pārtapt par māti. Šajā brīdī sievietei liekas, ka interesanti ir nevis tas, kas notiek ap viņu, bet gan tas, kas notiek ar viņu pašu, vēderā, prātā, kā arī  viņa domā, kas notiek, kad piedzimst mazulis.

Tā ir idilliskā aina, bet visas sievietes zina, ka ne vienmēr viss ir tik skaisti un saulaini. Ne katra no mums, kad paliek stāvoklī ir pārliecinātas, ka tieši šis ir tas labākais mirklis.  Bieži vien tas arī nav labākais. Līdz ar to visai šai lietai nāk līdzi tāda kā negatīva odere: no vienas puses man ir jābūt ļoti laimīgai, jo visas taču ir, bet no otras puses man ir ļoti liels kauns, jo es neesmu!

Ieteikums mammām - ir tikai normāli baiļoties, apsvērt visus par un pret, šaubīties. Bez tam, ja mamma var atļaut sev to darīt, nebaidoties no apkārtējo nosodījuma, tad tas ir labākais starts brīdim, kad viņa ar mazulīti uz rokām stāvēs uz dzemdību nodaļas sliekšņa.

Laiks pēc dzemdībām – palīgā, esmu pazaudējusi sevi

Laikā pēc dzemdībām sievietei sanāk tīri psihiski saplūst ar mazulīti un tas ir normāli, lai spētu pildīt viņa vajadzības. Bez tam – ne katra sieviete jau izejot no dzemdību nodaļas ir kļuvusi par mammu. Arī tam vajag laiku.

Pirmajās dienās var šķist, ka mazais ir nesaprotams un neizdibināms, bet paiet neilgs laiciņš un viss kļūst skaidrs – gan tas, vai mazais raud, jo grib ēst, viņam kaut kas sāp vai vienkārši ilgojas pēc mammas.  Daudzām mammām tas ir biedējošs laiks, jo viņas pēkšņi saprot, ka palicis ir tikai bērns , bet viņa pati ir pazudusi visu brīvo laiku veltot mazulim.

Tomēr mammas ir jāiedrošina -  šis mirklis ir jāveltī bērnam, tas ir tas, kas jāsamaksā un jāziedo, jo dzīvē noteikts laiks būs jāziedo bērnam, bet tas nebūs pārāk ilgi! Šis saplūšanas periods ilgst apmēram no 2 nedēļām līdz 1 mēnesim

No sievietes uz māti – nemaz ne tik viegli

Tapšanas process par mammu nav tik vienkāršs un tik salds kā gribētos. Katra sieviete, kļūstot par māmiņu, nokļūst savā bērnībā. Te nu jāsaka, ka ne katras mammas bērnība ir bijusi saulaina un rožaina. Tādēļ, iespējams, ka mamma neapzināti atceras ne tās labākās lietas no savas bērnības, jo no zīdaiņa vecuma apzināti mēs neatceramies neko.  Tas ir  tikai tas dīvainais stāvoklis, kad sieviete gaida bērnu un tūlīt, tūlīt viņam ir jādzimst un apmēram divas nedēļas pēc dzemdībām, kad gribas to, ko pašas nezina, un gribas tur, kur nezina. Tas ir stāvoklis, ko katra sieviete labi jau pazīst, jo ir tajā pabijušas, tikai nav bijusi iespēja to aptvert ar pieaugušo prātu. 

To rezumējot jāsaka, ka pēc šī apmēram mēnesi ilgā adaptācijas perioda, mammai jāsāk atkal domāt arī par sevi. Ja mamma parūpēsies par sevi, viņa jutīsies labi, tad viņa arī būs tā, kas varēs palīdzēt bērnam. Neviens cits nepazīs bērniņu tik labi kā mamma un nespēj dot tik daudz, cik mamma, ar nosacījumu, ka māmiņa arī jūtās labi.

Intimitāte – vai bubulis?

Patiesībā māmiņai ir diezgan grūta situācija, jo mazajā Latvijā ir ļoti daudz un liels sabiedriskais spiediens. Mammai ir jāvar barot bērnu ar krūti, jābūt laimīgai, skaistai, tievai un pēc dzemdībām uzreiz ir jābūt perfektai, jābūt mīļai sievai utt. To paveikt nav iespējams! Galvenais jautājums šeit ir – vai ir iespējams māmiņai radīt tādus apstākļus, lai viņa justos iespējami labi, mierīgi un brīvi? Vai viņa var justies kaut uz mirkli, ka viņa ir tas, kas viņa ir un pret viņu neviens  neizvirza citas prasības, kā vien tās, ko izvirza dzīve?

Mammām, ir jādara tas, ko viņas var un kas viņām ir paredzēts, tādēļ nervozēt par to, ko viņas nevar, ir lieki. Un tad , kad viņa savā tuvumā pamanīs arī savu vīrieti, ne tikai bērnu, viņa varbūt iedomāsies – varbūt ar šo puisi ir vērts pavadīt lieliski laiku gultā?

Lai viss izdotos, nepieciešams atbalsts no vīrieša

Tomēr mamma nevarēs pamanīt tēta klātbūtni, ja visi pienākumi gulsies tikai uz viņas pleciem. Jaunā tēta palīdzība ir nepārvērtējama.

Galvenais, ko tētis var darīt -  ir būt labvēlīgam. Pasakiet komplimentus, atbalsties mammu, ļaujiet stundiņu pagulēt, izejiet kopā pastaigāties, lai pie bērna pa to laiku ir vecmamma vai naktī  piecelieties pie bērna. Tas atmaksāsies ar mammas labo garastāvokli.

Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv