Higiēna vairo slimības

Mūsu pasaules daļā tīrīgums ir tikums. Mēs dzīvojam veselīgos mājokļos, dzeram tīru ūdeni un saslimuši lietojam antibiotikas. Lai gan augstais higiēnas līmenis ir atbrīvojis mūs no smagām infekcijām, tieši tīrīguma dēļ daudzas slimības pašlaik piedzīvo nesamērīgu uzplaukumu.

Pirms Berlīnes mūra krišanas ar alerģiju sirga 5% Austrumvācijas iedzīvotāju, savukārt Rietumvācijā alerģisku cilvēku bija aptuveni 25%. Desmit gadus pēc apvienošanās bijušajā Austrumvācijā dzīves apstākļi un pārtikas produktu drošība bija ievērojami uzlabojusies, toties alerģisku cilvēku skaits - pieckāršojies, sasniedzot tādu pašu līmeni kā rietumu kaimiņiem.

Līdzīgs alerģijas gadījumu biežuma pieaugums vērojams visā pasaulē, jo īpaši bijušajās Austrumu bloka valstīs. Daudzviet tas strauji tuvojas Rietumu pasaules līmenim, kur augstākais alerģisko cilvēku īpatsvars - 33% - ir Lielbritānijā.

Tomēr strauji progresē ne tikai alerģija pret pārtikas produktiem, putekšņiem, zālēm un kukaiņu kodumiem. Arī diabēts un citas autoimūnās saslimšanas attīstās gandrīz eksplozīvā ātrumā, un zinātnieki pamazām sāk ievērot sakarību starp šīm abām parādībām. Visticamāk, vainojams augstais higiēnas līmenis, kas izjauc imūnsistēmas līdzsvaru. Miljoniem gadu tai bijis jācīnās ar mikroorganismiem un parazītiskajiem tārpiem, kuri piespieduši to reaģēt ātri un efektīvi. Taču tagad, kad daudzviet gandrīz vai klīnikas apstākļiem līdzīgā tīrā vidē šī cīņa ir kļuvusi lieka, kaujinieciski noskaņotajai imūnsistēmai, tēlaini izsakoties, nav, kur likt savus spēkus, un tie tiek pavērsti pret paša cilvēka organismu.


Adrese ietekmē risku saslimt ar alerģiju

Zinātnieki tā dēvētajai higiēnas hipotēzei nopietni sāka pievērsties pirms gadiem desmit, kad vairāki pētījumi liecināja par ievērojamām alerģijas un astmas biežuma atšķirībām atkarībā no tā, kur cilvēks dzīvo un kā viņš dzīvo. Pamatojoties uz pētījumu rezultātiem, skaidri iezīmējās trīs modeļi. Pirmkārt, bija acīm redzams, ka mājokļa ģeogrāfiskā atrašanās vieta būtiski ietekmē risku sasirgt ar kādu alerģisko slimību. 1998. gadā visā pasaulē veikts pētījums, kas aptvēra pusmiljonu bērnu no 56 valstīm, pierādīja, ka siena drudža, astmas un ekzēmas izplatība noteiktās pasaules daļās ir 20-60 reižu lielāka nekā citviet. Šajā ziņā visnelabvēlīgākās valstis bija Lielbritānija, Īrija un Austrālija, savukārt Austrumeiropa, Ķīna un Indija atradās saraksta lejasdaļā.

Otrs uzskatāmais modelis bija saistīts ar mājokļa atrašanās vietu konkrētā valstī. Piemēram, kāds poļu pētījums pierādīja, ka 20% cilvēku, kas mitinās pilsētā ar aptuveni 4000 iedzīvotāju, sirgst ar astmu vai alerģiju, bet šīs pašas slimības skārušas tikai 7% apkārtējo ciematu iedzīvotāju. Citiem vārdiem sakot, pārvācoties no laukiem uz dzīvi pilsētā, cilvēka risks iegūt alerģiju trīskāršojās. Tādi paši rezultāti bija līdzīgam pētījumam Bavārijā.

Turklāt tas parādīja, ka zemnieku bērniem alerģijas risks ir ievērojami mazāks, ja lauksaimniecība ir vecāku pamatnodarbošanās, nevis tikai vaļasprieks.

Trešais modelis, kas iezīmējās pētījumos, bija dzīvesveida nepārprotamā ietekme. Kāds britu pētījums, kas aptvēra aptuveni 17 000 bērnu, apliecināja ciešu saikni starp bērnu skaitu ģimenē un risku saslimt ar siena drudzi vai ekzēmu. Vienīgie bērni sirga ar siena drudzi 20% gadījumu, bet šis skaitlis pakāpeniski samazinājās, bērnu pulciņam kļūstot lielākam, un bija uz pusi mazāks ģimenēs ar pieciem bērniem.

Savukārt pētījums, kurā bija iesaistīti aptuveni 13 000 dāņu bērnu, pierādīja arī to, ka ekzēmas risks samazinās gandrīz par 20%, ja bērniem mājās ir mīļdzīvnieks vai ja viņi agrīnā vecumā nonāk ģimenes bērnudārzā.


Tīrs ūdens un pārtika padara mūs slimus

Daudzajos pētījumos zinātniekiem izkristalizējās priekšstats par visiem minētajiem modeļiem kopīgu iezīmi - jo tīrāka ir vide, kurā dzīvojam, un jo mazāks ir kontakts ar potenciālajiem infekcijas avotiem, jo lielāks ir risks saslimt ar alerģiskām slimībām. Šajā sakarā nozīme ir ne vien tam, ka cilvēks dzīvo labā un tīrā pilsētas mājoklī, tālu no lauku tīrumiem un lopiem, bet ari tam, ka viņam ir pieejams tīrs dzeramais ūdens un pārtikas produkti bez baktērijām, kā ari iespēja ārstēt infekcijas ar antibiotikām.

Tādējādi higiēnas hipotēze bija formulēta, tomēr pētnieki vēl nevarēja izskaidrot, kā tīrīgums spēj padarīt cilvēkus alerģiskus. Vairāki pēdējā laikā veikti pētījumi liek domāt, ka tagad ari šis jautājums beidzot ir noskaidrots.

Ir liela varbūtība, ka imūnsistēmai, lai tā spētu optimāli darboties, nepieciešami mikroorganismi un parazīti, jo tie dabiskā veidā bremzē organisma aizsardzības mehānismus. Ja neaicinātie viesi iet bojā augsta higiēnas līmeņa dēļ, reakcija ir tāda pati, kā atlaižot bremzi automašīnai, kas neitrālā ātrumā novietota stāvā piekalnē. Tāpat kā automašīna sāktu ripot, arī imūnsistēma sāk pastiprināti darboties. Tā vietā, lai vispār nereaģētu uz tādiem faktoriem kā putekšņi, dzīvokļos sastopamās putekļu ērces, niķelis, smaržas un kukaiņu inde vai ari reaģētu uz tām samērīgi, imūnsistēma darbojas neadekvāti un izraisa alerģisku reakciju, kas turklāt spēj vērsties pret paša organisma šūnām.
 
 

Imūnsistēmu veido divas "kaujas vienības"

Skaidrojums, kāpēc augsts higiēnas līmenis var izraisīt alerģiju, pamatojams ar to, ka imūnsistēmu veido divi paralēli aizsargmehānismi. Mehānismu, ko sauc par šūnu imūnreakciju, darbina īpašas šūnas, kas spēj aprīt vai nonāvēt no ārpuses nākušus mikroorganismus un vīrusus (patogēnus). Kad patogēni iekļūst organismā, sākumā tos identificē pirmā tipa T palīgšūnas jeb vienkārši Thl šūnas. Tās aktivizē galētājšūnas, kas savukārt neitralizē mikroorganismus. Otrs aizsargmehānisms ir pirmām kārtām vērsts pret "nedzīviem" svešķermeņiem, piemēram, ziedputekšņiem un toksīniem. Tos identificē Th2 šūnas un izraisa aizsargreakciju, kurā tiek izmantoti "ķīmiskie ieroči" - antivielas.

Alerģiskas reakcijas izraisa minētais mehānisms - Th2. Alerģija rodas, kad Th2 šūnas kļūst pārāk aktīvas un liek organismam reaģēt uz nekaitīgiem svešķermeņiem (alergēniem) spēcīgāk, nekā būtu nepieciešams. Iemesls, kāpēc Th2 mehānisms ne vienmēr sabojājas, ir tas, ka Thl un Th2 šūnas parasti nodrošina savstarpēju kontroli un piebremzē otras puses aktivitāti. Kamēr mums apkārt ir pietiekami daudz baktēriju, sēņu sporu un vīrusu, Thl šūnas tiek stimulētas, lai tās aizsargātu ķermeni no mikroorganismiem. Vienlaikus tās iegrožo Th2 šūnas un ierobežo to iespēju pārlieku aktīvi reaģēt uz putekšņiem, smaržvielu daļiņām un citiem svešķermeņiem.

Problēma acīmredzot rodas brīdī, kad intensīva tīrīšana, pārtikas produktu higiēna un antibiotikas no mūsu apkārtējās vides izskauž mikroorganismus. Tad imūnsistēma zaudē savu dabisko līdzsvaru, jo Thl šūnas vairs netiek stimulētas.

Tādējādi virsroku gūst "sāncenses" - Th2 šūnas, kurām nu dota brīva vaļa, lai reaģētu neadekvāti un izraisītu alerģiskas reakcijas. Vairāki pētījumi vedina sliekties par labu šim higiēnas hipotēzes skaidrojumam. Pētot 1659 itāļu karavīrus, izrādījās, ka tiem, kuri agrāk bija slimojuši, saindējoties ar pārtikas produktiem vai nonākot kontaktā ar izkārnījumiem, siena drudža izplatības biežums ir vismaz uz pusi mazāks salīdzinājumā ar citiem, kuri nekad nebija saskārušies ar šāda veida infekcijām. Astmas gadījumā atšķirība bija vēl lielāka. Tikai 0,4% karavīru, kas agrāk bija slimojuši ar vēdera infekcijām, sirga ar astmu. Tiem, kuri nekad nebija saindējušies ar pārtiku, šis skaitlis bija 5%.


Parazīti attīstījās kopā ar cilvēku


Higiēnas hipotēze pārliecinoši izskaidro, kāpēc alerģisku cilvēku skaits bagātajā pasaules daļā pieaug, taču līdz šim hipotēzei ir bijusi viena nopietna problēma - parazītiskie tārpi, kuri jo plaši savairojušies jaunattīstības valstis un saskaņā ar aplēsēm invadējuši vairāk nekā miljardu cilvēku visā pasaulē.

Mikroorganismus un vīrusus imūnsistēma apkaro ar Thl šūnām, bet aizsardzībai pret tārpiem tā izmanto Th2 šūnas. Cilvēkiem, kuru organismā nonākuši parazītiskie tārpi, Th2 mehānisms darbojas pilnā sparā, tāpēc saskaņā ar higiēnas hipotēzi viņiem vajadzētu būt ļoti uzņēmīgiem pret alerģiju.

Tomēr tā nav, jo tārpi apdraud cilvēkus galvenokārt nabadzīgajās valstis, kur ir slikti sadzīves apstākļi,

netīrs dzeramais ūdens un inficēti pārtikas produkti, savukārt alerģija sastopama ļoti reti. Tomēr šķiet, ka zinātnieki pēc daudzu gadu pētījumiem ir atraduši skaidrojumu šai acīm redzamajai neatbilstībai.

Viena hipotēze apgalvo, ka tārpi paši bremzē imūnsistēmas Th2 mehānismu. Ir zināms, ka imūnsistēma reaģē uz tārpu invāziju, izstrādājot neparasti daudz dažādu antivielu, kuru spējas identificēt parazītus un piesaistīties tiem tomēr nav sevišķi labas. Tuklās šūnas, uz kuru virsmas atrodas antivielas, spēj aktivizēt aizsardzības mehānismu tikai tad, ja tārpam piesaistās vismaz divas antivielas. Tas, ka eksistē daudzas mazefektīvas antivielas, nozīmē, ka liela daļa tuklo šūnu neizveido abas saiknes, tāpēc saglabā pasivitāti. Tādējādi notiek vispārēja Th2 aizsardzības mehānisma pavājināšanās un ar tārpiem invadēti cilvēki kļūst mazāk uzņēmīgi pret alerģijām.

Saskaņā ar otru hipotēzi parazītiskie tārpi izdala vielas, kas kavē visu cilvēka imūnsistēmu, proti, gan Thl, gan Th2 mehānismu. Imūnsistēma pati izmanto neskaitāmas ķīmiskas vielas un signālmolekulas, lai regulētu savas reakcijas, tāpēc nav nemaz tik nereāli, ka tārpi izmanto līdzīgu stratēģiju, lai apspiestu cilvēka imunitāti un paši varētu palikt organismā. Tā kā tārpi ir vairākus miljonus gadu attīstījušies kopā ar cilvēku un vēl nesenā pagātnē, pirms dažiem simtiem gadu, visticamāk, invadējuši gandrīz visus cilvēkus, no evolūcijas aspekta ir ļoti liela varbūtība, ka cilvēka imūnsistēma un tārpi ir savstarpēji pielāgojušies, mijiedarbojoties tā, lai nodrošinātu optimālu funkcionēšanu. Līdzīgi var iedomāties, ka cilvēka imūnsistēma ir pielāgojusies baktērijām, sēnēm un vīrusiem.

Kaut gan pagaidām nav zināms, kādas regulējošās vielas tiek izmantotas šādam mērķim, hipotēzei ir daudz piekritēju. Ja tā izrādītos pareiza, būtu gūts skaidrojums, kāpēc visā pasaulē tik strauji pieaug diabēta slimnieku skaits. Piemēram, pirmā tipa diabēts ir autoimūna saslimšana, kas rodas, imūnsistēmai uzbrūkot sava organisma šūnām, kas aizkuņģa dziedzerī ražo insulīnu. Tāpat kā līdzīgas slimības, piemēram, multiplā skleroze un artrīts, kad imūnsistēma uzbrūk attiecīgi smadzeņu šūnām un locītavu saistaudu šūnām, arī diabēts rodas, ja pārāk aktīvs kļuvis imūnsistēmas Thl mehānisms.

Diabēts un citas autoimūnās slimības ir izplatītas lielākoties bagātajās valstīs, un tas īsti nesaskan ar higiēnas hipotēzi, ka mikroorganismu trūkumam apkārtējā vidē vajadzētu bremzēt Thl mehānismu un tādējādi samazināt risku saslimt ar šāda veida slimībām. Taču, ja cilvēka imunitāte ir attīstījusies tā, lai optimāli funkcionētu situācijā, kad tai pastāvīgi uzbrūk mikroorganismi un parazītiskie tārpi, visnotaļ reāla ir iespēja, ka gandrīz sterilā vidē šī sistēma sabojājas. Tādā gadījumā pārlieku aktivizēts Thl mehānisms palielina risku saslimt ar diabētu un citām autoimūnajām slimībām, savukārt Th2 mehānisma palielināta aktivitāte izraisa siena drudzi, astmu un citas alerģiskās saslimšanas.


Tārpi palīdzēja pret zarnu slimībām


Kaut gan līdz šim neviens zinātnisks eksperiments vēl nav pierādījis tiešas cēloņsakarības, kas vienotu higiēnas līmeni un risku saslimt ar pirmā tipa diabētu, daudzi novērojumi tomēr vedina domāt, ka šāda sakarība pastāv. Zemēs, kur šī slimība ir ļoti izplatīta - Rietumvalstīs, kā arī Saūda Arābijā un Kuveitā -, gandrīz visiem cilvēkiem ir pieejams tīrs dzeramais ūdens un labi sanitārie apstākļi. Turpretī tādā valstī kā Afganistāna, kur tikai aptuveni 10% iedzīvotāju pieejami minētie labumi, pirmā tipa diabēts gandrīz nav sastopams.

Vēl jāpiebilst, ka pēdējos pāris gados ar dzīvniekiem veikti eksperimenti ir pierādījuši, ka daži parazītiskie tārpi spēj novērst autoimūnās slimības, kas ļoti atgādina, piemēram, multiplo sklerozi un artrītu. Ir pat izdarīti klīniskie izmēģinājumi ar cilvēkiem, un pirmie rezultāti liek domāt, ka tārpiem ir labvēlīgs efekts. 2005. gadā slimniekus, kuri sirga ar hronisku zarnu iekaisumu, amerikāņu zinātnieki ārstēja ar dzīviem matgalvjiem, kas parasti mēdz invadēt cūkas. Šī alternatīvā ārstēšana sniedza labvēlīgu rezultātu 43% gadījumu, turpretī placebo ārstēšana palīdzēja tikai 17% slimnieku.

Citā pētījumā, kura rezultātus publicēja pērn, Argentīnas zinātnieki salīdzināja multiplās sklerozes attīstību cilvēkiem, kuri pirms tam bija invadējušies ar parazītiskajiem tārpiem, un slimniekiem, kurus šāda slimība nebija skārusi. Pēc pētījuma rezultātiem, tārpu invāzija ievērojami mazina multiplās sklerozes simptomus. Turklāt skenējumos atklājās, ka tārpu klātbūtne mazina arī smadzeņu bojājumus. Šis eksperiments ļāva secināt, ka parazītiskie tārpi ietekmē imūnsistēmu, stiprinot Thl un Th2 mehānismu regulāciju un tādējādi tuvinot visu imūnsistēmu dabiskam līdzsvaram.

Ja hipotēze par higiēnu izrādīsies pareiza, tas tomēr nenozīmē, ka mums, lai izvairītos no alerģijas un diabēta, jādzīvo lielā netīrībā un jālieto inficēts uzturs. Cilvēka imunitātes mehānismi veidojas embrija stadijā un pašos pirmajos dzīves gados, tāpēc no vispārējās higiēnas vajadzēs izvairīties tikai grūtniecēm un mazuļiem. Un vai gan zinātniekiem neizdosies radīt tableti, kuras sastāvs uz organismu iedarbotos līdzīgi putekšņiem, mājas putekļu ērcēm un parazītiskajiem tārpiem, tādējādi ļaujot mums vienkāršā un patīkamā veidā dzīvot nehigiēniski?

Pēc žurnāla „Ilustrētā zinātne”