Gribēju izkratīt sirdi! Laiks skrien sasodīti ātri!

19. Jul 2011, 20:11

Trešdiena bija gana noslogota diena un savu mazo dēliņu redzēju pavisam maz. Bet tieši šādās dienās, kad laika nav daudz, mēs spējam padomāt par sev ļoti svarīgām lietām.

No rīta aizvedu mazo uz dārziņu. Pēcpusdienā aizgāju pakaļ, nepilnu stundiņu padzīvojos un atkal devos uz darbu, jo tieši šovakar vecāku sapulce skolā. Tā nu šis pasākums ievilkās un mājās biju tikai 22:00, dēliņš priecīgs skrēja pretī, bet pēc lielās bučas jau vilka uz vannas istabu mazgāt zobus.

Tad, DIEMŽĒL, nesekoja ikvakara grāmatu lasīšana, jo laikam jau arī viņš bija noguris un vēlējās ātrāk iet gulēt. Noslēdzām gaismu un nodziedāju dziesmiņu. Un skatos, mazais jau saldi čuč.

Un tad es tā ieskatījos un sapratu - CIK VIŅŠ IR IZAUDZIS LIELS. Ir pagājuši tikai mazliet vairāk kā divi gadi, un dēliņš, kurš pavisam nesen vēl bija mazs ķipars, paņemams rokās samīļojams, sabučojams, ir izaudzis.

Tik ļoti gribējās saspiest, samīlēt un izkliegt visai pasaulei, cik ļoti mīļš viņš ir.

Brīžiem nespēju saprast, kāpēc tik ātri skrien laiks. Un, lai kā negribētos, ar katru dienu es attālinos ar vien vairāk. Bērniņš aug, kļūst patstāvīgāks un nav vairs to kopīgo fiziskās tuvības mirkļu, kā krūts barošana, klēpī paņemšana un saģērbšana, jo nu jau ir ES PATS!