Adriana vasara

Dzīvojot visu bērnību laukos, es nenovērtēju ,ko tas man dod. Toties tagad, kad jau vairāk kā piecus gadus esmu Rīgā saprotu, ka tas ir labākais ,kas var būt bērnam.

Rīgas bērni nevar izskriet ārā ,kad vēlas, aiziet uz dārzu uzēst zemenes , paspēlēt bumbu....(ja vien nav privātmājas).

Tad nu arī es ar saviem bērniem devos uz laukiem pie omītes,lai Adrians varētu brīvi atpūsties ,izbaudīt dārza labumus, pavadīt laiku svaigā gaisā.

Jaukākā nodarbe bija iziet no rīta ārā un spēlēties ar kaimņu meitnei. Vairākas reizes ieskriet iekšā,kad kaut ko sagribējās un nesatraukties,ka kaut kur nedrīkst iet, nedrīkst kāpt, un jāiet pie rokas.

vēl Adrians palīdzēja omītei dārzā. Viņš ir īsts dārza puika- laista, vago, lasa zemenes...

un ja jau lauki, tad arī mežs netālu. Arī mellenēs bijām aizlaiduši.

un vēl laiska atpūta pie ezera......

Nedēļa paskrēja ātri. laiks bija burvīgs un atpakaļ uz Rīgu īpaši negribējās. Žēl ka omīte dzīvo tik tālu.