2.mēnesis - atklājam, ka varam arī runāt un rociņas ir gardas.

Mūsu otrais mēnesīts ir piedzīvojumiem pilns.

Mums ļoti patīk dzīvoties šūpulītī. Tam ir piekārtas mantiņas, lai Gabrielam būtu interesantāk pašam dzīvoties. Un tad es ievēroju, ka mēs kājiņas mākam spert līdz debesīm. Aizskaram mantiņas un pašam ir interesantāk, jo : "eu, tās tak arī māk kustēties!"

Tā kā nadziņus mēs griežam regulāri, jo tie aug kā sēnes pēc lietus, tad dzīvojamies pa māju ar plikām rociņām. Un ko mēs šeit esam atklājuši? Ka rociņas ir ļoti gardas! Kulaciņš pa visu muti, siekals līst, drēbītes nosušķētas, bet tas nekas - galvenais, ka pašam jauns dzīves atklājums - savas rociņas ir gardas. Knupīts mums, pateicoties gardajām rociņām, ir otrajā vietā.

Pasauli mēs jau ļoti vērojam, tādēļ mamma un tētis šķiet vēl interesantāki. Ja mamma ar savu pirkstu pabrauc pa Gabriela lūpiņu, tad tam seko lieli smiekli un plati smaidi. Vismaz 15 minūtes Gabriels var nosmieties un mamma līdzi, jo tas ir tik ļoti mīļi.

Gabrielam patīk runāties, un ja tu ar viņu nerunāsies, kad viņš gribēs, tad uzmetīs lūpu (jā, to mēs arī mākam un tas arī izskatās ļoti mīļi). Viņš ir arī iemācījies uzmest lūpu, ja gribās, lai paņem viņu rokās. Jā, uz jūtām spēlēt mākam, bet nu tik mīļu nevar rokās nepaņemt.

Kad uzliekam Gabrielu uz puncīša, tad šķiet, ka tulīt līdz Ķīnai aiztrauksies, bet nē, nekur vēl uz priekšu netiekam, tik ļoti atsperīgi spirinam kājas un galviņu ceļam augstāk nekā mamma un tētis kopā.

Un ir ļoti labi, ka mēs labi mākam padzīvoties vieni paši, jo tad mamma var sakārtot arī māju.

Ir arī mums problēmas ar puncīti, bet tam mums ļoti labi palīdz biogai pilienu un kad mamma pamasē punci. Tad pat aizmirstās, ka puncis vispār ir sāpējis.

Gabriel, tu tik ātri audz, bet mammai un tētim tu ar katru minūti patīc ar vien vairāk un vairāk.

Mēs trešo mēnesīti gaidam nesteidzīgi, jo mamma negrib, lai tu tik ātri izaudz, bet jau tagad zinu, ka tas būs piedzīvojumiem bagāts! :)